Šoruden
Latvijā neparasti skaļas bijušas dažādas pārbaudes un pat tiesu
lietas, kurās izskanējis Konkurences padomes vārds. Daudzi, kas ar
komerctiesību jautājumiem ikdienā nesaskaras, par šo institūciju
zina maz. Ko tad par šo padomi var pastāstīt tie no mums, kas seko
tai līdzi ne pirmo gadu?
Pirmoreiz
Konkurences padome ar Luija de Finesa žandarmu komēdijas cienīgu
darbu atzīmējās 2005. gadā, kad padome izkratīja trīspadsmit
reklāmas kantorus, nokopēja cietos diskus, pievāca saraksti utt.
Pēc mēnešiem ilgas pētīšanas nonāca pie secinājuma: reklāmas
aģentūras nevis veikušas anonīmu aptauju starp nozares
profesionāļiem par vispārējo stāvokli reklāmas tirgū, bet it
kā esot vienojušās par karteļa izveidi. Divpadsmit aģentūras
neatzina šo acīmredzamo absurdu un iesūdzēja Konkurences padomi.
Tā aģentūra, kam bija piespriests vismazākais sods, nolēma
netiesāties, bet labāk nomaksāt dažu tūkstošu latu sodu. Tātad
iznāca, ka Konkurences padome bija saskatījusi «karteli», kas
pavisam neapstrīdami bija sastāvējis no viena vienīga
«dalībnieka»!
Tālākos
gadus Konkurences padome laikam bija ņēmusi vērā šo kuriozu un
lielākoties rīkojās apdomīgi. Bet ne pēdējā laikā, jo
sevišķi, kopš par Konkurences padomes vadītāju kļuvusi
Skaidrīte Ābrama — pēc iecelšanas laika spriežot, «zatleriešu»
cilvēks. Vai tā varētu būt? Viņas iecelšanu pārraudzīja
toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts — cilvēks, kas
kļuva par valsts tautsaimniecības pārraugu, pats nevienu dienu
nebūdams strādājis savā paša biznesā vai kaut vadījis svešu.
Gan Pavļuts, gan «zatlerieši» kopumā vairāk domāja nevis par
krīzes pārvarēšanu, bet gan valsts normatīvu novākšanu
būvniecības nozarē. (Kas no būvniecības deregulācijas iznāca,
mēs visi zinām: Pavļuta un vēl citu vārdi nokļuva vainīgo
sarakstā Zolitūdes komisijas galaziņojuma projektā.)
Tev
nebūs informēt tautu!
Ilgus
gadus Konkurences padome neko nedarīja, lai piespiestu atsevišķu
pilsētu un novadu domes ievērot likumu — tas ir, nelikt reklāmas
pašvaldību drukātajos bukletos un biļetenos. Likums to
viennozīmīgi aizliedz: par brīvu pieejamie pašvaldību
informatīvie izdevumi, ja vēl tajos ļaus reklamēt visādas
preces, pilnībā iznīcinās tirgu reģionālajiem masu medijiem.
Kāpēc gan firmai likt reklāmu avīzē vai radiostacijā,
reģionālajā portālā, ja to var iesmērēt pašvaldības
bezmaksas biļetenā? Likumdevējs tāpēc par to ir padomājis un
šādu rīcību aizliedzis. Pie kam pašvaldību pastāvēšanas
mērķis nav komercija, un nepavisam ne jebkādu uzņēmēju
reklamēšana. (Visbēdīgāk slavena ar regulārām komercfirmu
reklamēšanām par nodokļu maksātāju naudu bija Jelgavas dome.)
Konkurences
padome šajā gadā nevis pieķērusies problēmai tur, kur tā ir
(jāatsijā atsevišķas ātri noskaidrojamas pašvaldības, kas
rīkojas kļūdaini), bet nākusi klajā ar plānu atņemt
pašvaldībām tiesības izdot šādus informatīvos biļetenus
vispār! Ko tālāk? Aizliegt braukt ar kuģiem, jo paretam kāds no
tiem uzskrien uz sēkļa, un noplūst degviela? Aizliegt turēt kaķi,
jo tas var kādu saskrāpēt? Pareizi, nav smieklīgi…
Ar
āmuru dzen skrūves
Nākamais
atklājums — izskatās, ka Konkurences padomei ir tikai viens
vienīgs soda veids: naudassoda uzlikšana proporcionāli attiecīgās
kompānijas apgrozījumam. Dažos gadījumos šāds sods neapšaubāmi
ir pareizs, ja tiek ievākti pierādījumi — firmas vienojušās
«noslaukt» tirgu, vienojoties par cenu pacelšanu, vai (vēl
ļaunāk) apzagušas valsts budžetu, iesniedzot kopīgi
sadārdzinātus pieteikumus valsts iepirkuma konkursos.
Bet
šis sodīšanas veids izskatās pēc politiskās atmaksas operācijas
gadījumā ar A/S «Latvijas Gāze». Atgādināsim — strīda
būtība bija nevis par gāzes cenām kā tādām (šoruden tās ir
kļuvušas zemākas), bet gan par šauri specifisku lietu: parādu
piedziņas metodiku cīņā ar ļaunprātīgajiem nemaksātājiem. Kā
zināms, parādnieki vispār ir neliels procents no gāzes patērētāju
kopskaita, un ļaunprātīgie nemaksātāji ir vēl mazāka daļiņa
no viņiem. Nav jāšaubās, ka ar tādiem cīnīties vajag, un
Konkurences padome to neapstrīd — strīds ir tikai par metodēm.
Viena no tām padomei neiepatikās, un «Latvijas Gāze» saņēma
2,2 miljonu eiro sodu. Tas tika aprēķināts kā procents no visa
gāzes kompānijas gada apgrozījuma.
Sods
arī… par godīgu maksāšanu!
Iznāk,
ka sods ir ne vien par kļūdaino parādu piedziņas metodiku
(uzņēmums pats uzstāj, ka rīkojies pareizi), bet attiecas arī uz
visu to naudu, ko samaksājuši godīgie gāzes lietotāji! Te nu
patērētājiem vajadzētu justies dīvaini: kā tā, mēs cītīgi
maksājam par gāzi ikkatru mēnesi, bet Konkurences padome arī mūsu
maksājumus notaksē ar tādu pašu soda procentu kā negodīgos
nemaksātājus! Mums, godīgajiem klientiem, vajadzētu justies
dusmīgiem, ka mūsu saistību pildīšanu iemet vienā maisā kopā
ar piedziņu no ļaunprātīgajiem nemaksātājiem.
Uzmanības
vērti bija arī Skaidrītes Ābramas izteikumi, ka gāzinieki esot
it kā «izdarījuši spiedienu uz tiesu». Ko tad viņi tādu bija
pastrādājuši? Izrādās — «Latvijas Gāze» bija pieklājīgā
tonī informējusi sabiedrību: uzņēmums nepiekrīt soda uzlikšanas
pamatojumam un turpinās tiesiskā ceļā (!) aizstāvēt savu
pozīciju. Ja Skaidrīte Ābrama tur saskata «spiedienu», tad prātā
nāk Krima, kur vietējie činavnieki nesen bija izveidojuši
«Komiteju ierēdņu interešu aizsardzībai no iedzīvotājiem».
Bail taču, pat tikai iedomājoties vien, kādu briesmīgu
«spiedienu» var izdarīt agresīvie iedzīvotāji pret nabaga
vājajiem, neaizsargātajiem miljonu sodu uzlicējiem ierēdņiem —
personas spēj artikulēti izteikt savu nostāju!!!
