Tā nu sanāk, ka pēdējā gada numurā jāstāsta par brīnišķīgo svētku sajūtu, kas radīta nevis pašu mājās, bet kaimiņos Alūksnē. Brauciet un baudiet eņģeļu pilsētu Alūksni, kur to var izjust ik uz soļa un niansēs, baudiet arī jauno Alūksnes koncertzāli, par kultūras centru to saukt būtu gandrīz zaimošana! Atgriežoties Gulbenē, sajutos kā Pelnrušķīte pēc balles pilī. Protams, Alūksnē svētku rotājumiem tērēta ne mazā summa, tas ne visiem nodokļu maksātājiem bijis pa prātam, taču rezultāts ir tā vērts. Nedomāju, ka Gulbenē tērējam daudz mazāk, tikai rezultāts – ne šāds, ne tāds. Jāpiekrīt kāda lasītāja domu pērlei, ka Gulbenes skvērā katru kociņu rotājis savs cilvēks. Ja tā padomā, tad laikam zemapziņa vainojama pie tās rotāšanas. Tēlaini izsakoties – tā arī dzīvojam novadā – katrs “rotā” savu kociņu, vairums uz to noskatās, bet starp “rotātājiem” un pārējiem gandrīz – vai bezdibenis. Taču tuvojas jaunais gads un kā tad bez cerībām, tāpēc – varbūt nākamgad beidzot izdosies uzburt īstu kopēju svētku noskaņu visiem un pārspļaut tos alūksniešus:). Aizvadot gadu, tradicionāli gribu pateikties visiem, kas lasa “Dzirksteli”, atklāj savas domas, pastāsta par problēmām, diskutē, rosina, kas atver savas mājas durvis, tiem, kas slavē, un tiem, kas kritizē, kas mīl un kas arī nievā! Mīļš paldies visiem, kas sveikuši mūs svētkos. Pārsteigumā acis izpletās, kad pa redakcijas durvīm ienāca Ozolu maizītes cepēji ar milzīgu kukuli. Ēdām, ēdām, un pret vakaru no milzu kukuļa bija palikušas tikai drupačas! Lai nāk jaunais – laimīgs, veselīgs, ražens, ievesmojošs un garšīgs mums visiem!
