Svētdien stāvēju metra attālumā no nāves. Tik tuvu… Es neredzēju, kā pieņemts iztēloties, bezzobaino, pelēko sievu ar izkapti rokā.
Svētdien stāvēju metra attālumā no nāves. Tik tuvu… Es neredzēju, kā pieņemts iztēloties, bezzobaino, pelēko sievu ar izkapti rokā. Bet viņas salto elpu, kas uzdzen drebuļus, gan sajutu. Man pat likās, ka viņa drusku ķiķināja par mani: “Te nu jūs esat, bruņojušies ar gadsimta izgudrojumiem – mobilajie telefoniem, norēķinu kartēm, mūsdienīgajām tehnoloģijām – un neko, itin neko, nespējat iesākt cīņā ar mani. Kur gan ir jūsu zinātnes sasniegumi, neierobežotās prāta spējas? Nevienam no jums tā arī nav pieticis spēka atrast pretlīdzekli labākai nāves tehnoloģijai – neārstējamai slimībai.”
Svētdienas rītā nespēju pagulēt tā ilgāk kā ierasts, pamodos ar satraucošu domu, ka tikai vēl pagūtu redzēt savu smagi slimo tuvinieku… dzīvu. Nebija noslēpums, ka tās ir viņa pēdējās dienas, un tikai likteņa varā izlemt, vai to būs vairāk vai mazāk. Taču kas gan nezina ikdienas steigu, rūpes un raizes, nepadarītos darbus un neuzrakstītos rakstus, kuru dēļ nācies atlikt apciemojumu. Iepriekšējās nedēļas, mēneši tā arī bija pagājuši tā īsti pat neapjaušot, ka neko jau vairs nav iespējams labot. Un nepalīdzēs ne Rīgas ārstu pieredze, ne ķīmijas terapija, jo iznākums ir zināms – šai dzīves pēdējā kaujā viņam jāpaliek zaudētājos. It kā jau viss skaidrs, bet noticēt tam tik ļoti negribējās. Kaut kā līdz šim laikam Dievs mani bija pasargājis. Man nav bijis jāpārdzīvo tuvu cilvēku aiziešanu, un arī uz kapiem tradicionālajos gadījumos – kapusvētkos un svecīšu vakarā – vairāk devos pienākuma dzīta. No bērnības vectēva un vecmammas zaudējuma izjūtu pat lāga nespēju atcerēties. Vienīgi toreiz ar mazas meitenes prātu nekādi nespēju saprast, kāpēc visi ir tik skumji un tērpti melnās drānās.
Tik bezpalīdzīga kā svētdien nebiju jutusies ilgi, jo neko nespēju līdzēt, lai mazinātu slimnieka ciešanas. Pie katra viņa smagā elpas vilciena arī man pakrūtē dūra. Mans puika pēkšņi bija kļuvis tik pieaudzis un mēģināja mani uzmundrināt: neraudi, jādzīvo tālāk. Tobrīd vienīgā doma – kaut šīs ciešanas viņam ātrāk beigtos. Nu tās ir galā, bet man sirds smeldz. Vienīgais šābrīža mierinājums – paspēju.
