“Iesim domās ciemos pie mūsu Valsts prezidenta Vējonīša, lai ar laba vēlējumiem palīdzētu viņam atlabt pēc sirds operācijas. Prezidentam ir vajadzīga savu tautiešu mīlestība. Lai turpmāk viņa sirds strādā kā saules pulkstenis!” šos laba vēlējumus Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim vēl pensionāre Veneranda Muižniece no Līgo pagasta. Un viņa tāda Latvijā nav vienīgā, kuru prezidents saista ar savu vienkāršību, atsaucību un vēlmi būt tuvu tautai. Vairāk par visu cilvēkiem šajā laikā gribas, lai viņus saprot, lai ieklausās un galvenais – sadzird, lai vēl tikai labu. Šajā laikā, kad notiek pasauļu pārdale, kur visu diktē un nosaka masonu klans jeb globālie oligarhi, kad lielvalstis cīnās, kura kļūs par naftas karaļvalsts pārzinātāju, kad tie, kam ir daudz naudas, līdz spēku izsīkumam izdzen tos, kas strādā pie konveije-riem, lai pēc tam pateiktu: “Tu neesi vajadzīgs!”- cilvēkiem atkal šķiet biedējošs vēl neaizmirstais vārds “karš”, kas kā melns negaisa mākonis draudīgi savelkas pagaidām vēl tālu pamalē. Ir cits laiks un citas karošanas metodes, kas cilvēkus satrauc daudzkārt vairāk nekā vēstures lādēs guldītās Ledus un Saules kaujas. Šodien šis vārds tiek saistīts ar imigrantu masām, ar vardarbīgiem uzbrukumiem sievietēm, ar jauniem laboratorijās radītiem vīrusiem, ar neatklātu cilvēku pazušanu, mākslīgi radītām dabas katastrofām un tamlīdzīgi. Tieši tāpēc mēs visi alkstam pēc kaut kā mierīga, pēc līdzcilvēku mīlestības. Mēs nevēlamies būt nepatiesi nosodīti un pelti. Vēlamies rītā pamosties, lai teiktu, ka esam laimīgi, jo mums pieder vēl viens rīts.
