Sandra Āre: “Izrādes atgriešanās ir iedzīvotāju, visu ekskursantu un muzeja apmeklētāju sapnis.”
Šogad aprit 30 gadi, kopš 1986.gadā Druvienā vēsturiskajā “Silmaču” māju kompleksā notika pirmais Nacionālā teātra brīvdabas uzvedums Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”. Pēdējo reizi Nacionālais teātris ar izrādi Druvienā viesojās 1991.gadā. Izrādes atgriešanās Druvienā būs arī kā piemiņa tālaika teātra direktora vietniekam Zigfrīdam Kalniņam un režisoram Alfrēdam Jaunušanam.
Izrādei – plašas iespējas
Izrādes režisore Indra Roga stāstīja, ka skatītājus sagaida pārsteigumi. “Brīvdabas izrādei ir plašākas iespējas. Tā ir dabiska vide, reāla daba apkārt, līdz ar to ir daudz plašāki gan attālumi, gan iespējas darīt visu to, ko mēs teātrī bieži vien pat nedrīkstam darīt, piemēram, laistīties, pa grāvjiem vārtīties, taisīt visādas ēverģēlības,” teica I.Roga. Izrādē piedalīsies arī Gulbenes novada amatiermākslas kolektīvi – Gulbenes kultūras centra jauniešu tautisko deju kolektīvs “Zelta Rūsiņš”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Apinītis” un Gulbenes novada jauktie kori no Lizuma, Lejasciema un Gulbenes. Turklāt izrādē būs gan govis, gan zirgi, kā arī jauni tēli, kuri līdz šim šajā iestudējumā nav bijuši. Izrādē piedalīsies viss teātra ansamblis. Tātad Dūdara loma – novadniekam Uldim Anžem, bet Antonijas loma uzticēta aktrisei Ditai Lūriņai. Arī viņa spilgti atceras izrādes Druvienā. “Devos līdzi tēvam, kad viņš spēlēja. Ir ārkārtīgi svarīgi braukt uz Druvienu un spēlēt, lai arī jaunās paaudzes zina, kas ir Silmači. Domāju, ka tas būs viens varens pasākums. Manuprāt, Silmači tāpat kā dziesmu svētki ir Latvijas nacionālā vērtība,” pārdomās dalījās D.Lūriņa.
1989.gadā – 11 000 skatītāju
“Silmaču” muzeja vadītāja Sandra Āre atcerējās, ka 1989.gadā notika pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress un visi kongresa dalībnieki no Rīgas brauca uz Silmačiem. Šajā gadā uz izrādi bija ieradušies arī “Čikāgas piecīši”. Šajā gadā kopā bija 11 000 skatītāju, tas bija skaitliski lielākais skatītāju skaits. “Pēc pasākuma cēlās augšā Latvijas patrioti, uz skatuves divās vietās pēkšņi parādījās sarkanbaltsarkanie karogi, cilvēki sāka dziedāt dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot”. Tas bija ļoti emocionāls brīdis, jo arī šis laiks tomēr bija ļoti saspringts,” stāstīja S.Āre. Atgriežoties pie tagadnes, vadītāja atzina, ka ir tāda mazliet nereāla sajūta, bet tā tomēr ir īstenība. “Sapņi piepildās, un izrāde atgriežas Silmačos. Tas nav tikai mans sapnis, tas ir iedzīvotāju, visu ekskursantu un muzeja apmeklētāju sapnis. Tas ir patīkams pārsteigums ar ļoti lielu darbu priekšā!” teica S.Āre. Un šis darbs jau ir sācies. “Pārmaiņas piedzīvos arī Silmaču skatuve, tā tiks uzcelta divos stāvos un tāda tā arī paliks. Ar kokmateriāliem nāks palīgā novada uzņēmēji, tiks piesaistīti vietējie pagastu cilvēki. Visi ir atsaucīgi, un, kopā darot, mums viss izdosies!”
fakti
◆ Lai brīvdabas izrāde varētu notikt, vispirms bija nepieciešama kārtīga vietas sakopšana, skatuves, dekorāciju, skatītāju vietu izveide, tas viss aktīvi sāka notikt jau 1985.gadā. Tika ierīkotas 7000 sēdvietas. Jau 1987.gadā tika piebūvētas klāt papildrindas, komplekss gadu no gada tika papildināts un pilnveidots. Pirmais pie “Silmaču” atdzimšanas jau pašā astoņdesmito gadu sākumā bija ķēries Imants Ziedonis, rīkojot tur pirmās sakopšanas talkas un uzstādot Silmaču piemiņas akmeni.
◆ Sākotnēji, ciemodamies pie tēva Druvienā, stāstu “Skroderdienas Silmačos” uzrakstīja Jānis Poruks. Jo Silmaču mājās viņam dzīvojusi radiniece, bet tai kaimiņmājās tobrīd strādājis klibs skroderis. Rūdolfs Blaumanis aizguvis no Jāņa Poruka šo sižetu.
◆ 1986.gada 21.jūnijā tika atvērts, iespējams, pasaulē vienīgais kādai teātra izrādei veltītais muzejs, kas nes vēsturisko “Silmaču” nosaukumu. Aptuveni pirms trīssimt gadiem druvēnietis, uzvārdā Mačs, tālākajā pagasta nostūrī Pērļu silā nolīdis līdumu un uzcēlis sev māju. Pēc kāda laika ļaudis šo nomaļo savrupnieku sākuši saukt par Sila Maču. Tā arī radies vietvārds “Silmači”.
