Kad gadskārtu svētkos mūsu veikali un baznīcas ir pilnas ar pašmāju ārzemniekiem, zinām – ir atbraukuši paciemoties. Viņi ir integrējušies Rietumeiropā, šurp ierodas atrādīties. Bet uz šā “pasaules pilsoņu” fona ir arī “baltie zvirbuļi”, kuri ārzemēs kļūst par nastu, kaut ne tik lielu kā migranti no trešajām pasaules valstīm. Par brīvu grib svešu jumtu, svešu maizi. Jau sen Gulbenē biju ievērojusi vīru pusmūža gados, kuram ir tik nožēlojams izskats, ka sirdi plēš pušu. Netīras drēbes, melnas brilles uz acīm. “Maximā” viņš lasa avīzes un žurnālus, kas izlikti pārdošanā. “Vienkārši uzturas siltumā līdz durvju slēgšanai, nav zaglis,” man pastāsta apsargs. Viendien sadūšojos pajautāt bomzītim, vai izmanto pašvaldības piedāvāto naktspatversmi. Vīrs krieviski atbild, ka viņam nevajagot, un sāk stāstīt par savu dēlu, kurš vispār esot no Bulgārijas, invalīds, bet dzīvo Latvijā. Aizbraucis uz Bulgāriju kārtot pensijas jautājumus, bet atceļā iestrēdzis Itālijā. “Dēls ir uz ielas, aukstumā. Kas atbildēs, ja viņš ies bojā? Biju aizgājis uz novada sociālo dienestu prasīt palīdzību. Teica, ka tūlīt pat uz Itāliju ar reisa lidmašīnu sūtīs darbinieku no Gulbenes, lai tur atrastu dēlu un atvestu uz Gulbeni,” lepojas vīrs. Iebildu, ka gan jau dienestā tikai pajokoja. Vecais sadrūma. Skaidroju, ka Eiropa ir pilna ar tādiem ceļotājiem kā viņa dēls. Var, protams, Itālijā meklēt palīdzību savas valsts konsulātā, bet vai palīdzēs? “Jāceļo ar stopiem!” mierināju garāmiedama. Vai večuka dēls maz grib atgriezties?
