Kopš seniem laikiem latvieši ziemas vakaros ir pulcējušies uz kopīgu vakarēšanu. Senāk, lai pastrādātu un pēc tam atpūstos pulkā. Es vēl labi atceros, kā tas notika manā bērnībā un jaunībā Latgalē, kur esmu uzaudzis. Manā pusē vakarēšanu sauca par večerinkām. Dzimtajos Stružānos toreiz nebija kultūras nama. Tāpēc svētdienu vakaros pulcējāmies pie kāda viesmīlīga saimnieka viņa mājās. Mums bija izslavēts vietējais muzikants, kurš spēlēja ermoņikas (akordeonam līdzīgu instrumentu). Atceros, ka muzikants bija niķīgs. Piekrita muzicēt bez pārstājas visu vakaru tikai tādā gadījumā, ja viņam visu laiku blakus sēdēs pati skaistākā ciema meitene, kā saka, mūza iedvesmai.
Večerinkās ne tikai dancojām, bet arī kopā dziedājām un gājām rotaļās mūzikas un dziesmu pavadībā. Visi – lieli un mazi – no galvas zināja visu iecienītāko ciema repertuāru. Atceros rotaļu, kurā iesaistījās gan veci, gan jauni, tās nosaukums bija “Viens zemnieks brauc uz mežu”. Tas bija stāsts par lauku dzīvi, kur vīrs tiek pie sievas, sieva – pie bērna, bērns – pie aukles, bet pēc tam pamazām cits no cita aiziet projām – dzīvē, mūžībā. Tagad saprotu, ka tajā rotaļā bija apslēpta dziļa jēga un patiesa dzīves filozofija. Prātā palikušas arī rindas no tolaik dzirdētas vārsmas: “Lai atskan visur jautras dziesmas, tad skumjām bažām nebūs vietas.”
Tajā tālajā manu jauno dienu laikā vakarēšanas laikā kopā labi jutās visu paaudžu ciema iedzīvotāji, jo večerinkas notika bez alkohola lietošanas. Jautri bija tāpat! Valodas sprēgāja, tika minētas mīklas, valdīja draudzības gars. Konfliktsituāciju vakarēšanas laikā bija maz vai nemaz. Tolaik laukos valdīja liela nabadzība, bet cilvēki prata būt priecīgi, atsaucīgi un dzīvot saturīgi. Es ļoti priecātos uzzināt, ka kaut kur novadā joprojām tiek dzīva uzturēta vakarēšanas tradīcija. Mums tagad ir tik daudz skaistu kultūras namu. Šodien gan mūsu mazpilsētā, gan laukos dzīve ir kontrastu pilna. Kādam klājas labāk, kādam – sliktāk. Nemainās tikai cilvēku vajadzība pēc dzīvās sarunas citam ar citu, pēc iespējas kopā padziedāt, priecāties. Vai tad mums jātiekas dzimšanas dienās, kāzās, bērēs? Patiesībā – netiekamies. Šādu saviesīgu pasākumu rīkošana vairumam nav pa kabatai.
Vakarēšana ir tikšanās neitrālā zonā un, kā saka, bez kāda iegansta. Tā ir iespēja saņemt un dāvināt sirds siltumu, izgaisināt sliktu garastāvokli, skumjas un apjaust, ka dzīve joprojām un vienmēr ir skaista, tā ir bezgalīgi gara, jo sakņojas tautā.
