Pēc 20 stundu ilgas sēdes, kuras laikā dažs Saeimas deputāts atklāti gulēja, bet citi uz īsu brīdi iesnaudās, nākamā gada valsts budžets ir pieņemts. Tas tika sagaidīts ar ovācijām, lai gan ne tikai man nav saprotams, par ko vajadzētu priecāties. Ja nu vienīgi par iespēju beidzot kārtīgi izgulēties. Nav gan saprotams, kāpēc sēdi nevarēja pārtraukt un turpināt ceturtdienas rītā, kā ierosināja opozīcija. Taču šajā priekšlikumā tāpat kā kritikā par tā dēvētajām kvotām koalīcija, protams, neieklausās.
Legāla korupcija – deputātu kvotas
Tā ir iespēja atbalstīt sabiedrībai sasāpējušas un ļoti būtiskas lietas, atzīst Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība). Bet kāpēc šīs būtiskās lietas nevar iekļaut budžetā? Acīmredzot pārāk atšķirīgi viedokļi par to ir pat vienas partijas deputātiem. Lai gan daļa koalīcijas un opozīcijas deputātu atzīst, ka kvotu esamība ir strīdīga, tomēr neviens nevēlas no tām atteikties. Tā ir legāla iespēja atbalstīt savējos, galvenokārt pašvaldības, kuras vada tās vai citas partijas biedri. Tāpēc tika atbalstīti deputātu priekšlikumi par 20 miljoniem eiro, kas ir ievērojami vairāk nekā iepriekšējos gados. Tas ir saprotams, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Uz to norāda opozīcijas deputāts Mārtiņš Bondars: “Kvotas ir priekšvēlēšanu tēriņi.” To sadales kritērijs ir politiskā piederība, ar kuras palīdzību tiek uzpirkti vēlētāji. Varētu pat piekrist, ka tas nav nekas slikts, ja vien deputāti šīm “labajām lietām” tērētu kaut daļu personisko līdzekļu, nevis valsts līdzekļus, kas patiesībā ir nodokļu maksātāju nauda. Kāpēc vienas partijas deputāti nevar vienoties ziedot no algas, kas jau atkal tiks palielināta? Deputāti saņem arī kompensācijas transportam un dzīvokļiem. Tas nozīmē, ka personiskām vajadzībām tēriņi nevarētu būt lieli. Bet vieglāk, protams, ir dalīt mūsu – nodokļu maksātāju – naudu, turklāt cerot uz pateicību par savu dāsnumu.
Veicina nelegālo nodarbinātību
Nodokļu sistēmai būtu jāveicina nodarbinātība. Ja palielinātos ekonomiskās aktivitātes, no ražotājiem varētu iekasēt pietiekami daudz nodokļu, saglabājot iespējami zemas nodokļu likmes. Taču notiek pretējais – darba devējiem vajadzēs maksāt lielāku sociālo nodokli arī par strādnieku, kuram ir tikai daļa slodzes. “Ir jāpieņem fakts, ka daudzi Latvijā nemaksā pilnu nodokļu summu. Joprojām aplokšņu algas ir tāpēc, ka salīdzinoši zemajām algām nodokļu slogs ir ļoti augsts. Algām līdz 1000 eiro mēnesī tas ir lielāks nekā dārgajās Skandināvijas valstīs,” salīdzina Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš (“Vienotība”). Ko darīs uzņēmēji? Vai nu izbeigs darbību, vai arī to turpinās, daļēji apejot nodokļu sistēmu. Nav dzirdētas arī prieka gaviles, ka par 10 eiro tiek palielināta minimālā alga: jo augstāka minimālā alga, jo lielāka vēlme pieņemt darbā neoficiāli, nemaksājot nodokļus. Tas nozīmē, ka varētu pieaugt ēnu ekonomika. Politiķu vēlme palielināt nodokļus un iekasēt vairāk, lai pēc tam pārdalītu, ved strupceļā un rada arvien lielāku neapmierinātību sabiedrībā.
Kā izmērīt lojalitāti pret valsti?
Galīgajā lasījumā pieņemti tā saucamie lojalitātes grozījumi Izglītības likumā. Tie dod iespēju no darba atbrīvot skolotāju, kas bijis nelojāls. “Tas ir ārkārtējs instruments, kas tiks izmantots ļoti reti, lai norobežotu nekvalitatīvu, neprofesionālu pedagogu no bērniem. Ja vienu pedagogu atbrīvos, pārējiem tas būs signāls, ka tomēr sava darbība jāpārvērtē,” skaidro Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvis Ivans Jānis Mihailovs. Protams, nelojāli cilvēki valstij ir bijuši un būs, bet tie ir izņēmumi. Vai to dēļ ir jāpieņem likums? Jāpiekrīt kādai skolotājai, kura secina, ka šo likumu vajadzēja pieņemt 4.decembrī, kas kalendārā atzīmēta kā Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Tiešām šis likums vairāk līdzinās principiem un “lojalitātei”, kāda valdīja padomju varas gados. Arī tad bija sistēmai gan lojāli, gan nelojāli cilvēki. Turklāt nebūt ne visi nelojālie savus uzskatus brīvi pauda. Vai tāpēc tagad uz visiem raudzīties ar neuzticību? Ne jau tikai skolotāji var paust nelojālus uzskatus. Iespējams, ka skolēni tādus daudz vairāk dzird ģimenē un ārpus skolas. Mūsdienu sabiedrībā no tiem norobežot nav iespējams. Bet vainīgs būs skolotājs? Un kā var izmērīt lojalitāti? Kurš to darīs un kā? Ir skumīgi, ka demokrātiskā valstī, par kādu uzskatām Latviju, tiek pieļauts risks subjektīvi izmantot tiesības lemt par to.
