Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem ved mūs pretim baltam klusumam, aiz kura ceram sagaidīt kaut ko mīļu, sen aizmirstu un pazaudētu, lai to atkal atrastu. Bet ko tad īsti gaidām atnākam? Domāju, ne tikai es, bet daudzi jo daudzi gaida mieru, jo viss ap mums rada nepārtrauktu spriedzi. Tā pārbauda, cik mūsos ir līdzsvara jeb miera un ticības. Visvairāk gribas ticēt dzīvības spēkam, kas mums katram ir dots tikai reizi. Bija sāpīgi, kad pēc priecīgajām ziņām, ka Baibai Baronei ir saziedoti aknu transplantācijai nepieciešamie līdzekļi, ka atrasts donors, ka operācija noritējusi veiksmīgi, 2.decembrī atnāca sēru vēsts – 25 gadus vecā sieviete aizgājusi mūžībā. Astoņus gadus ilgā cīņa ar retu slimību, kuru sākumā kļūdaini uzskatīja par vēzi, kā arī pēdējais cerību un šaubu laiks bija laupījis pārāk daudz spēka. “Es taču gribu dzīvot,” bija pēdējie vārdi, ko teica Baiba. Var, protams, secināt, ka Eiropā ik dienu mirst 16 pacienti, nesaņemot donoru orgānus. Var arī atzīt, ka Latvijā tika darīts viss iespējamais. Līdzcilvēki saziedoja 50 000 eiro, un veselības ministre ar cēlu žestu atvēlēja 100 000 eiro Baibas ārstēšanās izdevumu segšanai Tartu slimnīcā, kas arī bija saziedoti. Tomēr šis gadījums gluži kā spožs stars tumsā izgaismo mūsu slimo veselības aprūpes sistēmu. Pietiek salīdzināt, ka Saeimas deputāti 20 miljonus eiro izlietoja kvotām, ar kurām rīkojas gluži kā ar savu personīgo naudas maku. Turklāt nauda tika piešķirta kapliču remontiem, nevis slimo ārstēšanai. Tāda attieksme tikai vēl spilgtāk parāda, ka var melot un melot – trīs reizes valdība solīja, ka beidzot aknu transplantāciju apmaksās no budžeta jeb nodokļu maksātāju naudas. Tieši tāpēc, ka Baiba Barone ticēja solījumiem un gaidīja, palīdzība nāca par vēlu. Sāpes un ciešanas nav atdalāmas no mūsu izvēles brīvības. Mūsu ilgas, sāpes un asaras ir īstas, tikai cerības bieži vien ir tukšas un neauglīgas. Neesmu pret sapņiem, bet esmu par tādiem sapņiem, kas palīdz izprast nomodu.
