Gulbenes Romas katoļu draudzes Bērniņa Jēzus māsa karmelīte Margita ir viena no trim māsām karmelītēm, kas dzīvo baznīcas klosterī. Ar ticību māsa Margita ir saistīta kopš bērnības, bet solījumu kalpot Dievam viņa pirms 22 gadiem devusi tieši adventes laikā.
“Cilvēks, kurš ir ticīgs, adventes laiku pārdzīvo mierīgi un klusi skaisto un ģimenisko svētku gaidās. Advente ir tendēta tam, lai mēs sagatavotu savu sirdi un savas mājas svinēšanai. Tiem, kas tic mazāk vai vispār netic, šis laiks norit skaļāk, vairāk saistās ar iepirkšanos, bet adventes laikā ir mazliet jāpieklust. Es pie Dieva atgriezos tieši adventes laikā. Tieši tāpēc Ziemassvētki man ir ļoti mīļi. Katru gadu no jauna pārdzīvoju to, kā manā sirdī piedzimst Jēzus. Dievs man ir dāvājis lielu žēlastību, jo adventes laikā Dievs pār cilvēkiem izlej daudz žēlastības. Kopš bērnības esmu katoliete. Esmu kristīta. Maza būdama, atrados slimnīcā, jo saslimu ar plaušu karsoni. Tur bija arī viens nāves gadījums mazam puisītim. Baidoties, lai ar mani nekas tāds nenotiktu, vecmāmiņa man deva kristību. Pēc tam priesteris to papildināja. Mana dzīve ritēja ļoti ticīgā katoliskā ģimenē. Tolaik bija komunisma laiks, kad skolas bija pakļautas šīs ideoloģijas ietekmei. Tad arī es no baznīcas un ticības tad biju pavisam tālu. Uzskatīju, ka Dievs nav domāts man,” stāsta māsa Margita.
Neko neesmu zaudējusi
Pirms kļūt par māsu Margita (Anna Purmale) mācījās skolā Latgales pusē, studēja Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, lai kļūtu par fizkultūras skolotāju. Margitai ļoti paticis nodarboties ar sportu. Uzlūkojot māsu Margitu mūķenes tērpā, ir grūti iedomāties, ka viņa savulaik nodarbojusies ar riteņbraukšanu, slēpošanu, spēlējusi rokasbumbu. Burtiski iemīlējusies aktīvajā atpūtā, tāpēc pēc pamatskolas beigšanas gribējusi iestāties Murjāņu sporta internātskolā, bet traucējis mazais augums. “Dzīvē bieži vien cilvēkam vajag no daudz kā atteikties, bet Svētie Raksti saka – ja Dievam tu esi atdevis visu, viņš par to atmaksā simtkārtīgi. Esmu to piedzīvojusi un varu apliecināt. Kad jau biju klosterī, Dievs man deva iespēju staigāt pa kalniem. Divas nedēļas devos pastaigā pa kalniem, izjūtot Dieva klātbūtni. Mums kalnos ir klosteris, kur varam apmesties. Protams, ir vajadzīgi līdzekļi. Nokļūšana kalnos, apmešanās – tas nav lēti, bet man to visu deva Dievs. Arī Gulbenē man ir iespēja ziemā slēpot. Skolā palūdzu slēpes. Slēpoju savā mūķenes tērpā, bet tas jau netraucē. Pērn Jānis un Valentīna Brūniņi man aizlienēja savas slēpes. Kļūstot par mūķeni, es neko neesmu zaudējusi,” uzskata māsa Margita.
Mamma mani mīlēja, kā prata
Māsa Margita mūžībā aizvadījusi savu vecmāmiņu un mammu, kurai sākumā bijis grūti pieņemt meitas izvēli. “Mamma to ārkārtīgi pārdzīvoja, bet vecmāmiņa par to tikai priecājās. Vēlāk, kad es klosterī biju pavadījusi jau četrus gadus, arī mammīte atgriezās pie Dieva un baznīcas. Nu jau klosterī esmu 22 gadus. Varu teikt, ka tajā ir pavadīta puse mūža. Man ir 45 gadi. Mammīte traģiski pie Dieva aizgāja pirmā. Vecmāmiņa to nevarēja pārdzīvot. Man vienmēr gribas apciemot vietu, no kuras esmu nākusi, apciemot kapiņus un palūgties. Pēc mammītes aiziešanas mūžībā es sajūtu viņas tuvumu. To sajust var tikai tad, ja kāds ir aizgājis mūžībā un Dievs dod šo žēlastību. Kamēr mamma bija dzīva, es neizpratu viņas mīlestību pret mani, nesapratu, ka viņa mani mīl citādāk. Gaidīju, ka šī mīlestība mainīsies. Mēs nesapratāmies. Mums visiem ir vīzijas, kā vecākiem vajadzētu izrādīt savu mīlestību pret bērniem. Tikai pēc mammas aiziešanas sapratu, ka viņa mani mīlēja tā, kā prata. Tagad vairs nav nekādu robežu, jo mammītes mīlestība jebkurā brīdī man ir klāt vistuvāk. Cilvēciski tas ir normāli, ka ir bēdas, mūžībā aizejot mīļākajam, tuvākajam cilvēkam, bet pēc viņa aiziešanas dvēseliski mēs esam ar šiem cilvēkiem daudz tuvāki, jo tad šī saikne vairs nav miesiskā, kas reizēm mums pat traucē. Tikai ticība Dievam ļāva atklāt un izprast šo mammītes mīlestību.”
Tā būtu solījumu laušana
Māsas Margitas izvēli kļūt par mūķeni bijis grūti pieņemt ne tikai mammai, arī viņas draudzenei. “Viņa jautāja, vai varu aiziet no klostera. Formāli, ja cilvēks to ļoti, ļoti vēlas, to var izdarīt. Tā būtu doto solījumu laušana, jo mēs, izdarot izvēli par labu ticībai, gluži tāpat kā vīrs un sieva solām uzticību. Ja es aizietu, tas būtu tā, it kā es Dievam pagrieztu muguru. Tāpēc tiek dots laiks, lai sevi pārbaudītu. Divus gadus var domāt, pēc tam vēl ir pieci gadi, kad var kaut ko mainīt. Septiņi gadi – tas ir ļoti daudz, lai varētu pārdomāt, vai klosteris ir tā vieta, kur vēlies dzīvot. Vienā brīdī pašā sākumā, kad bija grūtības, pati daudz domāju par to, vai klosteris ir mana vieta. Atbildi prasīju Dievam. Viņš tajā brīdī sūtīja manu garīgo tēvu priesteri uz Poliju. Uzticēju viņam savu problēmu, bilstot, ka laikam man ir jādodas projām. Priesteris apliecināja, ka man ir jāpaliek. Viņa teiktie vārdi izšķīra visu. Velns, kurš arī cīnās par katru cilvēku, lai dabūtu savā pusē, lai aizvilinātu cilvēku no Dieva, neļautu izpildīt aicinājumu, bija projām. Tas, ka mēs otram uzticam savu problēmu, šaubas, atbrīvo no šīm šaubām. Ir cilvēki, kuri pēc šī pārbaudes laika atsakās no dzīves klosterī. Viņi uzskata, ka septiņi pārbaudes gadi ir ļāvuši daudz ko iemācīties. Pat aizejot projām, šie cilvēki tomēr vairāk kopj un saprot savu garīgo dzīvi,” saka māsa Margita. Viņa salīdzina, ka ir ģimenes cilvēki un tādi, kam ģimene nav vajadzīga. Arī profesijas – skolotājs, ārsts, viņasprāt, ir aicinājums. Māsa uzskata, ka ikvienam cilvēkam ir jāatrod dzīvē sava vieta. Viņa atteikusies no pēdējā studiju gada, jo sapratusi, ka nekļūs fizkultūras skolotāja. “Iespējams, kāds domāja, ka man ar galvu kaut kas nav kārtībā, bet es to uzskatu par Dieva žēlastību,” stāsta māsa Margita.
Ciešam, ka esam maza tauta
Māsa Margita atceras laiku, kad pievērsties ticībai bija aizliegts, atceras arī barikāžu laiku. “Atrados Rīgā. Visu nakti klausījos radio. Toreiz luterāņi, katoļi, pareizticīgie – visi pulcējās vienā baznīcā. Kad mums ir grūti, tad mēs meklējam Dievu. Kad mums ir pārāk liela labklājība, mēs sākam aizmirst par Dievu. To apliecina arī Svētie Raksti un Vecā Derība. Kad izraēliešiem bija slikti, viņi sauca: “Dievs, palīdzi mums!” Kad bija labi, sāka pielūgt zelta teļu. Tagad ir tieši tāpat. Palasot Bībeli, redzam, ka viss atkārtojas. Mēs saņemam rīkstes, ar ko es saprotu grūtos laikus – kari, attiecības ar Krieviju… Tas parāda, ka mums atkal ir jānonāk pie apziņas, jāsaprot, no kā ir atkarīgs miers mūsu zemē, cilvēkos. Lielākas grūtības un ciešanas mūs visus mobilizē, lai mēs atkal atgrieztos pie Dieva un ticības. Vienmēr saku, tas ir lielākais brīnums, kā Krievija tepat Gulbenē atstāja četras šahtas, kur atradās kodolraķetes, ka viss notika bez kara, mierīgi. Šai rīcībai atbildi zina tikai Dievs, nevis cilvēks. Šobrīd cilvēki neapzinās, ka tā vietā, lai saglabātu mieru, viņi dzenas pakaļ spīguļiem, atbirām, ko mums pasniedz Eiropa. Tas mūs apreibina. Mēs ciešam no tā, ka esam maza tauta. Un cietīsim vienmēr. Nekad nebūsim vieni. Mūs vienmēr kāds paņems savā paspārnē. Cik mēs būsim gudri, ticēsim un lūgsim, lai Dievs palīdz, lai tos “lāčus”, kas mūs grib saplosīt, vienalga, vai tie ir Rietumi vai Austrumi, nomierināt. Uzskatu, ja esam maza valsts, paskatīsimies kaut vai uz Luksemburgu, kas arī ir maza, bet dzīvo. Tā ir mūsu iekšējā krīze, ka cilvēki nesaprot, ka mums katram ir jāattīra sava sirdsapziņa. Pāri visam ir Dievs, ja tam ticēsim, viņš dos mums gudrus vadītājus, pareizu valdību. Ja tauta būs vienota un lūgs, Dievs dos valdību, kas mums dos gara, nevis ārējo labklājību.”
Nabadzība māca žēlsirdību
Ziemassvētkos baznīcas ir pilnākas nekā citkārt, tāpēc izskan izteikumi, ka tā ir ārišķīga izlikšanās no neticīgo puses. Māsa Margita domā, ka Dievs priecājas jau par to vien, ka šie cilvēki ir atnākuši, jo tas liecina, ka viņi tomēr kaut kam tic. “Mēs neviens nezinām, kur, kā un kad Dievs mūs katru var uzrunāt. Ar vārdu, ar rīcību, ar notikumu. Piemēram, mani uzrunāja luterāņu meitene, kura liecināja par savu ticību. Mēs uzreiz gribam pacelt latiņu, lai ticībai pievērstos vairāk cilvēku. Bet arī tas ir labi, ka Ziemassvētkos cilvēki nāk uz baznīcu, jo daudzi neiet vispār. Katrā cilvēkā ir ilgas pēc attiecībām ar Dievu. Dievs var izmantot pat grēku, lai uzrunātu cilvēku. Viņš lielāko žēlsirdību izlej pār grēciniekiem. Tas izklausās absurdi, bet tā ir,” saka māsa Margita.
Viņai ir atbilde arī tam, kāpēc šodien daudziem cilvēkiem ir grūti sevī rast šo svētku gaidīšanas un pašu svētku sajūtu. “Daudziem ir izveidojušies apstākļi, ka viņi dzīvo nabadzībā. Cilvēki no tā pat kautrējas. Cilvēkus nomāc, daudzus ved pie alkohola. Nav prieka. Sāp, ka citi var svinēt svētkus, bet viņam ir jāsadzīvo ar nabadzību. Jo lielāks ir kontrasts starp nabadzību un pārticību, jo lielāka ir nomāktība. Mums ir jāaizdomājas par šiem cilvēkiem, jāsagādā prieks arī viņiem. Dievs varētu izlīdzināt šo kontrastu, lai cilvēki nebūtu nelaimīgi, bet šī nabadzība māca cilvēkiem būt žēlsirdīgiem. Māca dalīties tajā, kas katram ir.”
Skaistākā dāvana – tā, kas nāk no sirds
“Skaistākā dāvana Ziemassvētkos ir tā, kas nāk no sirds. Pavisam maza, bet no sirds. Agrāk, kad adīja cimdus, zeķes, cepuri, tas bija laiks, kad katrā valdziņā tika ielikta mīlestība un vēlēšanās iepriecināt otru cilvēku. Tagad cilvēkiem ir mazāk laika. Viņi ir vairāk noguruši. Patiess prieks rodas, darot otram labu,” spriež māsa Margita. Viņa stāsta, ka arī klostera vidē Kristus piedzimšanas svētkos tiek sarūpēts neliels svētku galds. Kopīgi tiek lasītas vēstules un apsveikumu kartītes, lai radītu kopības sajūtu. Ir arī svētku lūgšanas.
“Visiem cilvēkiem, vienalga, kādas baznīcas pārstāvji viņi būtu, ticīgiem, mazticīgiem vai neticīgiem, šajos svētkos vēlos sacīt, ka Dievs kā mīlestība ir noliecies pār mums, dodot mums šo mazo Bērnu kā liecību, ka viņš mūs visus mīl. Āmen!” novēl māsa Margita.
