Ikviens augstākā līmeņa politiķis, kura veikums pelnījis ieiešanu vēsturē, aiz sevis atstāj laikmetu kādas tautas vai vairāku tautu dzīvē. Mēs, latvieši, tādā sakarā pieminam Ulmaņlaikus, vācieši ‒ Bismarka laikus, bet sestās daļas planētas apdzīvotāji spiesti atcerēties Staļina laikus. Lai kā attīstīsies Kubas tautas turpmākie likteņi, Fidela Kastro laikmets, kas ildzis vairāk nekā pusgadsimtu, ir spilgtiem burtiem ierakstīts Karību jūras salas vēsturē. Ignorēt šo neparasto personību nebūs iespējams nevienam.
Tā kā sešdesmitajos gados es biju aktīvs Zinību biedrības lektors ar specializāciju starptautiskajos jautājumos, tad man bija iespēja iegūt ievērojami plašāku informāciju nekā parastam avīžu lasītājam. Plašākai auditorijai tika ieborēts, ka Kuba Fidela Kastro vadībā kļuvusi par Brīvības salu, kas varonīgi stājas pretī amerikāņu imperiālistiem. Man katru gadu bija iespēja piedalīties divos vairākdienu semināros, kur lektoru skaitā bija gan Maskavas akadēmiķi, gan Ārlietu ministrijas un kompartijas CK atbildīgi darbinieki, kuri nebūt neslēpa arī daudzās domstarpības, kādas valdījušas abu valstu attiecībās, jo sākotnēji Fidels bija tikai kaismīgs revolucionārs, kurš apguvis dažas marksisma tēzes bez striktas ideoloģijas. Jauno revolucionāru vadīja romantiska jūsma un patoloģiska apsēstība ar vēlmi aplaimot visus pazemotos un cietējus, ieviest Kubā un jebkur citur pasaulē taisnīgumu un visu cilvēku līdztiesību. Praksē gan pierādījās, ka ne visi cilvēki ar mieru dzīvot šādā līdztiesībā, un tad cits nekas neatliek, kā paredzēto kārtību ieviest ar varu un represijām. To jau vēsturē sevišķi spilgti pierādīja Ļeņina sapņojums par laimības valstību, kas galu galā izvērtās par īstu asinsjūru.
Kad Fidelam izdevās sagrābt varu Kubā, Maskava uzreiz pieteicās sniegt nepieciešamo palīdzību, un tie nebija tikai ieroči, nafta vai pārtika, jo Kremļa tradīcijās ietilpa arī attiecīgu skolotāju jeb padomdevēju sūtīšana. Tad arī Fidels Kastro saprata, ka ir vajadzīga nopietna ideoloģiskā bāze, ko iemiesotu Komunistiskā partija. Bet gāja gadi, un Fidelam aizvien tuvāks šķita Mao Ķīnas vai Envera Hodžas Albānijas modelis, bet PSRS viņam bija vajadzīga ar savu nesavtīgo ekonomisko palīdzību. Atceros, kā viens no Maskavas lektoriem mums sacīja, ka Fidels ar galvu esot Pekinā, bet ar vēderu Maskavā.
Mana paaudze labi atceras laikus, kad Padomju Savienībai Kuba palīdzēja likvidēt cukura deficītu, starp citu, arī Jelgavas cukurfabrikā tika pārstrādāts Kubas jēlcukurs. Daži no Maskavas lektoriem tolaik visai priecīgi runāja par to, kā nu tagad ASV zaudējušas savu agrāko “cukurtrauku”, kaut faktiski bija vajadzīgi tikai pāris gadi, lai Amerikas kontinentam trūkstošo cukuru saražotu Brazīlija. Lielas cerības kubieši saistīja ar bagātīgajām niķeļa atradnēm, kuras sāka apgūt ar PSRS palīdzību. Tikmēr līdz nopietnai ekonomikas izaugsmei šī zemīte netika, jo pilnībā tika aizliegta privātā iniciatīva. Centralizēti ar valsts budžeta finansējumu izdevās vienīgi ieviest valstī bezmaksas izglītību un vispārēju veselības aprūpi, jo šajās jomās bija vieglāk iedibināt nosacītu līdztiesību. Citādi iedzīvotāju dzīves līmenis nopietnus sasniegumus neuzrādīja, bet pēc PSRS sabrukuma nabadzība kļuva visai skaudra. Izrādījās, ka lepnā cukurniedru audzēšana pa trīsdesmit gadiem ir tiktāl atpalikusi, ka brīvajā tirgū kubiešu produkcija vairs nebija konkurētspējīga. Nebija vairs tie laiki, kad varēja gūt peļņu, cukurniedres kapājot ar mačetēm.
Kubas nelaimēs, protams, vainojamas arī ASV politiķu aprindas. Amerikāņi vispār ir pavāji diplomāti, viņu diplomātija visai robusta un balstīta no spēka pozīcijām. Kad ap 1980.gadu amerikāņi aicināja Fidelu ļaut no salas izbraukt visiem, kas vēlas emigrēt, tad Kastro valdība arī atvēra robežu, lai no savas zemes izraidītu kriminālnoziedzniekus, narkomānus, homoseksuālistus un prostitūtas, kurus visus ASV bija spiestas uzņemt Floridā, kur tagad dzīvo ap diviem miljoniem kubiešu.
Patiesību sakot, dažās citās Latīņamerikas valstīs cilvēku dzīve ir vēl nožēlojamāka, piemēram, Haiti. Fidelam Kastro par godu jāteic, ka viņš ar savu harizmu un oratora dotībām, ar prasmi uzturēt saikni ar vienkāršo tautu patiešām visu savas valdīšanas laiku ir saglabājis lielu popularitāti tautā: kaut nabagi, bet lepni par to, ka viņi spējuši ieriebt uzpūtīgajiem gringo. Tagad, kad valsti turpina vadīt Fidela brālis Rauls, aizvien redzamāka kļūst nepieciešamība pēc ekonomiskām un sociālām reformām. Valsts, kurā pusgadsimtu nekas nav būvēts un nopietni remontēts, vairs tā nevar turpināt. Jautājums tikai tāds, kuram pietiks drosmes sākt jaunu laikmetu Kubas vēsturē un kad tas notiks, jo Fidela Kastro iedibinātais laikmets ir beidzies.
Lielā mērā Kubas nākotne atkarīga arī no Vašingtonas diplomātu spējas darboties realitātē, kur nepieciešama austrumnieciska izveicība un elastība. Daudzi komentētāji pagaidām izdara priekšlaicīgus secinājumus, kad balstās uz jaunievēlētā prezidenta atsevišķiem izteikumiem. Politikā, protams, Tramps ir nesapraša, bet viņa galvenie lozungi un interešu joma saistās ar biznesu un ekonomiku. Ja kāds pratīs viņu pārliecināt, ka Kuba ir amerikāņu biznesam neapgūts poligons, tad arī retorika var mainīties.
Līdzīgu alošanos mūsu žurnālisti pieļauj, piemēram, saistībā ar Francijas prezidenta kandidāta Fijona it kā promaskaviskajiem izteikumiem. Nav taču cilvēks uzreiz jānolamā par Putina piekritēju, ja viņš runā tikai un vienīgi par franču uzņēmēju ekonomiskajām interesēm, kam šķērslis ir abpusējas ekonomiskās sankcijas.
Rakstot par Fidela Kastro laikmetu un tā noslēgumu, gribu papildināt, ka pašlaik pieredzam laikmetu simbolisku nomaiņu daudz plašākā mērogā. Nav gandrīz nevienas valsts pasaulē, kura nepiedzīvotu nopietnas ekonomiskās problēmas, kas nav tikai gausais valstu kopprodukta pieaugums. Pašlaik notiek tas, ko saucam par paradigmas maiņu, jo pierasto ražošanas iekārtu vietā nāk citas tehnoloģijas, kas balstās IT sasniegumos. Reizē ar to rodas nepieciešamība, lai ierasto politiķu paaudzes vietā nāktu citas izpratnes cilvēki, jo pasaule gaida jauna laikmeta nostiprināšanos. Protams, tas nevar notikt visā pasaulē vienlaikus.
