Nesen “Dzirkstelei” zvanīja kāds uztraucies gulbenietis par to, ka atkritumu konteineros blakus lielveikalam ir izmesti maizes kukuļi. Kamēr redakcija steidza piefiksēt faktu, tikmēr maize no konteineriem jau bija pazudusi. Tātad kādam tā bija nepieciešama. Jautājums: vai tiešām veikals nevar grozīt savu pārdošanas politiku, nepazemojot cilvēkus, kuriem nav pietiekami daudz naudas, lai maizi (un ne tikai!) nopirktu veikalā? Savulaik jau interesējos par šādu veikala rīcību. Toreiz atbilde bija strikta – veikalā jau tā viss ir tik lēti, ka lētāk vairs nevar būt! Vai tas nav paradokss, ka tajā laikā, kad daudzi veci ļaudis (un ne tikai!) no pensijas līdz pensijai skaita centus, mēs atļaujamies izmest pārtiku atkritumu konteineros. Vai šo pārtiku, kurai beidzies termiņš, nevar izvietot veikala plauktā, lai cilvēki to var iegādāties par zemāku cenu? Ir daudzi veikali, kur tā arī dara. Katra paša izvēle, pirkt nocenotus produktus vai nepirkt. Nesen sabiedriskajos masu medijos veiktā aptauja par to, cik bieži mēdz izmest iegādātos, bet neapēstos pārtikas produktus, liek secināt, ka Latvijā 41 procents iedzīvotāju vismaz reizi mēnesī izmet neapēsto pārtiku. Rodas jautājums: vai dzīvojam labklājībā? Manuprāt, tas ir pašapmāns. Protams, nevar noliegt, ka ir viena daļa, kas bez garas domāšanas iepirkumu ratiņos liek visu, ko sirds kāro, un pēc tam, ja netiek apēsts, bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem izmet miskastē. Tikmēr aptuveni divas trešdaļas no mūsu sabiedrības tērē tik, cik ir nepieciešams vai var atļauties. Un diezin vai viņiem ienāks prātā to, neliekot lietā, tā vienkārši izmest. Arī Pasaules dabas fonds sit trauksmes zvanus par to, ka cilvēki visā pasaulē ik gadu izmetot vairāk nekā 1,3 miljardus tonnu pārtikas produktu, lai gan pētījumi liecinot, ka vienlaikus Zemes ekoloģiskie resursi pakāpeniski sarūk. Fonds norāda, ka pasaulē ir 795 miljoni cilvēku, kam trūkst pārtikas, un pietiktu pat ar ceturto daļu izmestās pārtikas, lai pabarotu visus šos izsalkušos cilvēkus. Te pat lieki būtu turpināt komentēt.
