Vēl pavisam īss laika sprīdis un klāt būs Ziemassvētku vakars ar spoži iesaiņotām dāvanām, ar mielasta galdiem, ar degošām svecītēm eglītes zaros, kas šo laiku padara gaišāku. Manā bērnībā Ziemassvētkus cilvēki svinēja aiz logiem, kam bija cieši aizvilkti aizkari. Eglītei tika izraudzīta tāda vieta, lai pa aizkaru spraugu to nevarētu pamanīt. Dega tikai dažas svecītes. Vectēvs spēlēja vijoli, klusi skanēja, manuprāt, joprojām pati skaistākā Ziemassvētku dziesma “Klusa nakts, svēta nakts”. Smaržoja pīrāgi, visapkārt bija smaidošas sejas. Šķita, ka tiešām pats Dieviņš stāv sētsvidū ar sasalušu kažociņu, tāpēc jāsteidz atvērt namdurvis, lai ielaistu viņu istabā. Būdama maza meitene, tiešām domāju, ka aiz tumšā loga stāv nosalis vīriņš, tāpēc skrēju atvērt durvis. Toreiz vēl nesapratu, ka durvis nemaz nebija jāatver, jo cilvēku mīlestība, saticība, gādība, sirsnība citam pret citu jau bija piepildījusi telpu. Dzīvojam laikā, kad viena problēma nomaina otru, kad bieži vien cīnāmies ar nīgrumu, ar daudz ko esam neapmierināti, uzskatām, ka citu vietā mēs rīkotos pareizāk un gudrāk, tomēr par spīti tam savu tuvāko cilvēku lokā centīsimies sēt mīlestības, saticības, gādības un sirsnības sēklu, jo viņi būs tie, kas vajadzības gadījumā pirmie steigs palīgā. Pasauli mūsu problēmas neinteresē. Ziemassvētku vakarā ne reizi vien domāju par to, ko man nozīmē Ziemassvētki. Esmu sapratusi, ka dziļi latviskās šo svētku tradīcijas, piemēram, bluķa vilkšana, puzuru, auseklīšu veidošana un vēl citas izrīcības manī nav iesakņojušās. Arī dievnamā uz pirmajām solu rindām neraujos, tiesa, ja ir izdevība, labprāt veru tā durvis, lai ne tik daudz klausītos vārdos, bet ļautos sajūtām. Man Ziemassvētki saistās ar laiku, kad dienas pamazām kļūst garākas un gaišākas, jo tas ir ceļš pretim atkal kaut kam jaunam. Man patīk šajos svētkos saņemt dāvanas un pašai apdāvināt citus, jo šai tradīcijai ir ļoti senas saknes. Arī Jēzum piedzimstot, tika nestas dāvanas, tāpēc pieņemu burzmu veikalos un iepirkšanās drudzi. Tomēr par visu vairāk šajā vakarā joprojām steidzu atvērt namdurvis, lai pa tām ielaistu savu mīļo cilvēku dāvāto mīlestību, kas ir tik gaiša kā svecīšu liesmas eglītē. Šī mīlestība ir mūsu dzīves galvenais ceļš.
