Katram dzīvē ir kāda autoritāte. Labais piemērs, kuram gribas sekot. Mans elks ir tiesībsargs. Cik pareizi viņš runā! Kad lasu avīzēs virsrakstus, kuros citētas viņa domas, mana sirds dzied un rezonē. Kā var nelīksmot, ja viss, ko viņš paziņo, ir kā kulaks uz acs. Lasu un man liekas, ka ir tomēr arī mums savs supervaronis. Nevajag nekādas tur Holivudas filmas un viņu aktierus. Mums ir pašiem savs… labais puika, pozitīvs tēls. Viņš visu laiku ir procesā, visu laiku cīņā. Neprasiet, vai kaut ko arī izcīna. Tāds pārāk smukiņš, slaids. Ziniet, viņa spēks ir domu spēks. Tur ir viņa darbalauks. Kā saka, cīņa nav galā un nebeigsies. Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies! Neviļus citēju Raini. Ja kas, es pats esmu gatavs piepalīdzēt, paspīdēt, kā saka. Kā man gribas rīkoties, kad lasu avīzēs kaut ko tādu! Piemēram: “Tiesībsargs grib pievērsties negodprātīgas dzīvesvietas deklarēšanas problēmai.” Kā tad! Manā dzīvoklī kaimiņš Toļiks bez manas ziņas un piekrišanas bija piedeklarējis savu brūti! Kad tas atklājās, mana sieva gandrīz pieprasīja šķiršanos, jo uzskatīja, ka es viņai stāstu pasakas. Gribējās man Toļikam un viņa dāmai sadot, bet ko no viņiem var prasīt. Alkoholiķi un nabagi. “Tiesībsargs: Latvija grimst nabadzībā.” “Tiesībsargs sola cīnīties ar nabadzību.” “Tiesībsargs sola censties panākt straujāku minimālās algas pieaugumu.” “Tiesībsargs par minimālo algu Latvijā: Mūsu politiķi ir stulbi?” Uz šito frāzi mēs ar Toļiku nevaram nesaskandināt. Viņam gan no tās minimālās algas celšanas ne silts, ne auksts. Viņš jau 10 gadus nekur nestrādā, un domāju, ka vairs arī nestrādās. Un te uzreiz vēl šerpāka doma. “Tiesībsargs mudinājis publiskot visu valsts vai pašvaldību darbinieku algas, nevis tikai skolotāju algas.” Te mums atkal ar Toļiku jāpaceļ glāzes. Publisko jau tās algas, publisko. Bet mums no tās publiskošanas ne silts, ne auksts. Mēs taču nevaram tur neko mainīt. “Tiesībsargs: Vēlos redzēt IZM ierēdņu uzvārdus, kas salaiduši grīstē pedagogu atalgojuma modeļa sistēmu.” Te nu ir pārspīlēts. Kas tad šiem tur tik traki salaists grīstē. Negribas ticēt. Taču nevaru nepiekrist kādai citai domai. “Tiesībsargs: Lielākās cilvēktiesību problēmas Latvijā ir bērniem.” Taisnība! Gadumijā es kā opis biju aizgājis uz mana mazdēla klases eglīti sākumskolā. Iedomājieties tikai, klases audzinātāja visiem bērniem pasniedz Jaungada paciņas ar konfektēm un piparkūkām, bet manam mazdēlam un vēl vienam puisim klāt dāvā arī žagaru. Tā un tā, sak’, Ziemassvētku vecītis sodot, sak, slikti uzvedušies, nopelnījuši žagaru. Visi skatās, klausās. Ne smieties, ne raudāt. Manam mazdēlam acis kā pogas. Šā tēvam un manam dēlam – tāpat. Saskatījāmies mēs… Saskrēja man asaras acīs. Bet tajā brīdī, kad jau likās, ka neizturēšu, atcerējos vēl vienu avīžu virsrakstu. “Tiesībsargs – svarīgi nesašaurināt mērķi un atrast labu īstenotāju.” Piezagos es klases audzinātājai no mugurpuses un ne jau ar žagaru, ar savu paša plaukstu uzšāvu viņai pa pēcpusi. Visas klases un bērnu vecāku acupriekšā. Un teicu: “Sveiciens no tiesībsarga!” Šī acis mirkšķināja un nespēja izdvest ne vārda. Nezinu, kā tas viss būtu mums ar to skolotāju beidzies, ja situācijā neiejauktos mana laulātā draudzene Antonija. Kā mauca man pa aci ar vārdiem: “Sveiciens tev no tikumības sarga.” Sākās klaigāšana. Brēka. Vārdu sakot, es kļuvu par zibens novedēju. Nācās izturēt. Ne jau tikai man nākas ciest taisnības vārdā. Nesen lasīju avīzē arī tādu virsrakstu: “Tiesībsargs pārmetumu ugunīs.” Jūtu līdzi, draugs.
