Pēdējā
laikā notiekošais izglītības jomā rada pamatotu jautājumu, vai Latvija
joprojām ir demokrātiska un neatkarīga valsts? Izglītības un zinātnes
ministrija (IZM) demonstrē tipisku padomju laiku izturēšanos – lēmumi
izglītības jomā tiek pieņemti bez sabiedrības un iesaistīto personu
informēšanas, diskusijām un centieniem panākt vislabāko risinājumu,
pamatojoties uz atrastu kompromisu. Savukārt, atbildīgās jomas ministra
Kārļa Šadurska komunikācijas stils drīzāk vērtējams kā autoritārs, pašam
ministram izpaužoties kā arogantam “Vienotības” ideologam, radot
aizdomas, ka savulaik ministram varētu būt bijusi saistība ar čeku.
Komunikācijas trūkums ir lielākais Šadurska klupšanas akmens un aizvien
vairāk rodas sajūta, ka ministrs Latvijā mēģina atgriezt totalitārisma
laikus. Problēmas izglītības nozarē vairs netiek skatītas pēc būtības,
par ko liecina pārmetumi, ka par pedagogiem svarīgiem jautājumiem runā
anonīmā vēstulē, bet kā citādāk, ja arī mediji vairs nepilda savu
sabiedrības sargsuņa pienākumu, bet paklausīgi pūš ministra stabulē.
Saprotama
ir pedagogu vēlēšanās paust savu viedokli anonīmi, uzzinot, ka daudzi
uzrunātie skolotāji nevēlas minēt savu vārdu, baidoties no represijām,
kas varētu sekot no ministrijas puses. Lai arī Latvijā cenzūra ir
aizliegta, acīmredzams, ka pedagogi ir iebaidīti – viņi nevēlas riskēt
ar savu darba vietu un nākotni, paužot citādu viedokli. Tāpēc gluži
neizprotams šķiet fakts, ka mediji runā par centieniem panākt ministra
Šadurska demisiju ar anonīmas vēstules starpniecību, tā vietā, lai
runātu par vēstulē uzskaitītajām problēmām, kuras ikvienam pedagogam,
skolēnam, vecākam un sabiedrībai kopumā ir ļoti smagas un sāpīgas. Un
nav svarīgi, vai pedagogi, kas cenšas uzlabot situāciju izglītības
sistēmā un stingri iestāties par savām tiesībām, min savus vārdus vai
nē, jo šāda situācija izglītības sistēmā jau ir ilgstoša un prasa
risinājumus.
Trūkumi izglītības sistēmā un IZM
darbā ir daudz, daļu no tiem uzskaitījām arī vēstulē, kurā aicinājām
rīkoties un uzlabot izglītības kvalitāti un prestižu. Skolotāji ilgstoši
cieš no ministrijas neizdarībām un visatļautības, gan saistībā ar jauno
pedagogu atalgojuma modeli, kurā solījums par vienlīdzību un taisnīgumu
cietis neveiksmi, gan arī pedagogu “lojalitātes grozījumiem”, kas,
šķiet, liek atdzimt laikiem, kad drīkstēja būt tikai viens viedoklis,
gan iecerēm, kas attiecas uz mācību saturu, mācību gada pagarināšanu un
skolu gaitu uzsākšanu no sešiem gadiem. Izglītības darbiniekiem rūp arī
jautājums par interneta vidē plaukstošo bakalaura un maģistra darbu
pirkšanas pārdošanas biznesu, kurā, visticamāk, iesaistīti arī paši
pasniedzēji. Sasāpējis jautājums ir arī par augstskolu reorganizāciju,
kuras pirmais “upuris” ir Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības
akadēmija (RPIVA), kuru plānots pievienot Latvijas Universitātei (LU).
Ministrija gan joprojām nespēj uzrādīt Rīgas Pedagoģijas un izglītības
vadības akadēmijas reorganizācijas plānu un tā vietā figurē tikai
melnraksts uz divarpus lappusēm bez konkrētiem skaitļiem un ekonomiskā
pamatojuma. Lai arī ministrs sola neslēgt RPIVA filiāles, bažas gan
pastāv, ņemot vēra, ka Latvijas Universitātei nav tik lielas pieredzes
darbā tikai ar filiālēm un pedagogi ir pārliecināti, ka pretēji
solītajam, filiāles tiks likvidētas.
Ar nožēlu
gan nākas secināt, ka skolotāji zaudējuši ticību ne tikai IZM un
ministram Šadurskim, bet arī daļai Latvijas mediju, kuri cīņu par
kvalitatīvu izglītības sistēmu dēvē par mēģinājumu gāzt Šadurski.
Turpmāk pedagogi plāno komunicēt ar tiem medijiem, kuri atbalstījuši un
publiskojuši vēstules pilnu saturu bez cenzūras, tie ir portāli NRA.lv,
Tautas balss un citi.
Mēs aizvien ceram, ka
pedagogi saņems drosmi paust savu viedokli, atceroties, ka izglītības
prestižs ir mūsu pašu rokās, ka kvalitatīva izglītība ir tas, uz ko
nākotnē nepieciešams tiekties un, ka skolotāja spējās ir iedvesmot
skolēnus, mācīt viņiem ne tikai matemātiku un latviešu valodu, bet
arīdzan stingri pastāvēt pašiem par sevi it visās dzīves situācijās.
Ministram
un medijiem vairs nav iemesla apgalvot, ka vēstule un tajā paustie
uzskati un nostāja ir anonīmi, jo viedokli par izglītības jomas
nepilnībām un atbalstu vēstulē rakstītajam pauduši vairāki izglītības
jomas pārstāvji, tai skaitā, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti
pārstāvoši mācībspēki Valdis Tēraudkalns un Ņikita Andrejevs, Fizikas
un matemātikas fakultātes profesors Jānis Buls, kā arī Ģeogrāfijas un
Zemes zinātņu fakultātes docente Kristīne Āboliņa.
Tāpat
aktīvi vēstules pamatideju atbalstītāji ir vairāki Rīgas pedagoģijas un
izglītības vadības akadēmijas pārstāvji – Vadībzinātnes profesors Ivars
Muzis, Pedagoģijas fakultātes dekāne Inga Stangaine, rektora vietniece
Irina Degtjarjova un docentes Gunta Siliņa-Jasjukeviča un Laimrota
Kriumane.
Atbalsts nācis arī no Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētnieka Ziedoņa Miklašēviča un docentes Mārītes Opincānes.
Savu
piekrišanu vēstulē paustajam devuši ne tikai augstāko izglītības
iestāžu pārstāvji, bet arī vairāki skolotāji no visas Latvijas, tai
skaitā Saldus mākslas skolas direktore Vēsma Krūmiņa un Friča
Brīvzemnieka pamatskolas skolotāja Ieva Zdanovska.
Tāpat
daudzi izteica atbalstu gan ar e-pastu starpniecību, gan telefoniski,
paužot lūgumu palikt anonīmiem, baidoties no iespējām represijām un
sankcijām no ministrijas un izglītības pārvalžu puses.
Svarīgi,
ka aktīvi iesaistījušies ne tikai ar pedagoģiju tieši saistīti cilvēki,
bet visdažādāko nozaru pārstāvji, kas ikdienā būdami attālināti no
izglītības sistēmas jautājumiem, tāpat izjūt un apzinās pastāvošās
nepilnības.
Mēs ceram, ka arvien vairāk
pedagogu pārstās baidīties un atklāti paudīs savu viedokli, lai mēs
kopīgiem spēkiem spētu pastāvēt par savām un visas valsts interesēm.
