Nesen tika publiskota informācija par pasu indeksiem jeb, citiem vārdiem sakot, informācija par to, kuru valstu pilsoņu pases tiek vairāk novērtētas pasaulē. Un te nav runa par pasu krāsu, dizainu vai biezumu, bet gan par iespēju brīvi un bez liekām problēmām ceļot pa visu pasauli. Par to mums jāpateicas tam, ka esam gan ES dalībvalsts, (kas “noārdīja” robežas starp 28 valstīm), gan Šengenas zonas dalībvalsts (kas popularizē Eiropu bez robežām starp 26 valstīm) un noteikti valsts un vispirms Ārlietu ministrijas darbam, kas kopumā Latvijas pilsoņiem šobrīd dod iespēju ceļot bez vīzas uz 149 pasaules valstīm. Šeit gan jāpiebilst, ka “tīrs” bezvīzu režīms ir tikai ar 111 no tām, jo 5 ir nepieciešama elektroniska reģistrācija, bet vēl 33 vīza tiek izsniegta pēc ierašanās konkrētajā valstī. Šajā ceļošanas leiputrijā mēs esam uz viena plauktiņa ar lietuviešiem un par vienu valsti esam apsteiguši kaimiņus igauņus. Tas mūsu valsts pasi notur reitinga desmitajā vietā, un līderi vācieši ceļošanas brīvībā mūs pārspēj vien par astoņām valstīm. Tas viss paver mums milzīgas iespējas, taču ekonomiskā situācija šīs iespējas tikpat milzīgi samazina. Un, ja vācieši, sevišķi vecāka gadagājuma, tiešām daudz ceļo, tad daudzi Latvijas pilsoņi šīs iespējas saprot kā Sprīdīši, kam dota atļauja atrast laimes zemi. Tāpēc īsti nezinu, vai man jājūtas lepnam par man dotajām iespējām, jo ar vienu roku jau dod, bet ar otru tomēr ņem. Šajā dzīvē mums ir jāmaksā par visu. Pat par pasi, kura ir nepieciešama, lai izmantotu tās prioritātes. Turklāt, neņemot vērā, ka pasē skaidrā latviešu valodā ir rakstīts, ka tā ir Latvijas valsts īpašums, jāsponsorē tā tomēr ir man. Var jau teikt, ka mēs visi kopā šo valsti veidojam fiziski, emocionāli un pat finansiāli, taču manī tomēr iztrūkst šīs lepnuma sajūtas par savu pasi. Es ceru, ka kādreiz mana pārliecība un cieņa būs tikpat spēcīga kā Vladimiram Majakovskim slavenajā dzejolī par padomju pasi, kurš idejiski beidzas ar vārdiem – “apskaudiet mani, jo man ir tieši šīs valsts pase”.
