Kuldīga ir ļoti burvīga Latvijas viduslaiku mazpilsēta ar senu arhitektūru. 13.gadsimtā tā bijusi senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242.gadā Livonijas ordenis pie Ventas rumbas sāka celt mūra pili. 1378.gadā Kuldīga pirmā Kurzemē ieguva pilsētas tiesības un vēlāk iekļāvās Hanzas savienībā. No 1561. līdz 1795.gadam bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. 17.gadsimta pirmajā pusē piedzīvoja spēju saimniecisko uzplaukumu, it īpaši Kuldīgā dzimušā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, taču visu iznīcināja Ziemeļu karš un lielais mēris. Tikai pēc 150 gadiem Kuldīgā atkal sāka veidoties rūpnīcas. Grūti noticēt, ka Kuldīgā ražoja sērkociņus, adatas, cigārus, ziepes, degvīnu, liķieri un minerālūdeni. Pirmā pasaules kara laikā Kuldīgu okupēja vācu armija, bet, par laimi, karadarbība pilsētu tieši neskāra.
Kuldīgas vēsturiskais centrs ir ar īpašu šarmu un romantisku gaisotni. Izrādās, ka ieliņu līkloču labirinti izveidojušies 18.gadsimtā tāpēc, ka mājas būvēja tā, lai tās nebūtu uz āderēm. 2011.gada 25.februārī „Kuldīgas vecpilsēta Ventas senlejā” tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. 2007.gadā atzīta par Eiropas izcilāko tūristu galamērķi, savukārt 2008.gadā vēsturiskajam centram piešķirta Eiropas mantojuma zīme. Kuldīgas vēsturiskā apbūve un daba ir cieši saistītas, nekur citur tā nav pat Eiropā.
Protams, Kuldīgas lepnums ir 240 metrus platā Ventas rumba, kas ir Eiropas platākais dabiskais ūdenskritums. Stāsta, ka hercogs Jēkabs 1640.gadā radījis vienīgo ierīci Eiropā, kas zivis ķēra gaisā. Pie iecirstām teknēm novietoja 40 trijkājus ar groziem. Pret straumi ejošie laši un vimbas pārgāzei lēkuši pāri. Ja lēciens bijis neveiksmīgs, ūdens zivi atmetis atpakaļ un tā iekritusi grozā. Dienā noķēruši 80-100 lašus, kas tika nogādāti Jelgavā galma vajadzībām. Ar šo metodi zivis ķertas līdz 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lašu tagad Ventā vairs nav, izzudušas arī stores (1892.gadā rumbā noķerta 48 kg smaga store!), bet vimbu lēcienus pavasarī tūristi brauc skatīties arī tagad. Hercogs Jēkabs gribējis Ventu padarīt kuģojamu, tāpēc aicinājis franču inženierus, lai tie uzspridzina rumbu. Pēc pirmā sprādziena ieplaisājušas pils sienas, tāpēc bīstamie darbi pārtraukti. Tad viņš nolēmis izveidot kanālu ap rumbu, bet dolomīts bijis ļoti ciets un darbi nevedušies. Milzīgais grāvis Ventas labajā krastā joprojām ieskauj rumbu, un tā radusies Mārtiņsala. Sausās vasarās esot iespējams kājām šķērsot upi pie rumbas, bet bijuši daudzi nelaimes gadījumi.
Pirmā Kuldīgas baznīca no koka celta 1252.gadā, tā nosaukta pilsētas patroneses Katrīnas vārdā. Ir leģenda par dievbijīgu meiteni Katrīnu, kura krājusi naudu pilsētas baznīcas būvei, taču viņu apmeloja un sodīja uz moku rata par sakariem ar nelabo. Pēc nāves Katrīnu tomēr attaisnoja un nosauca par svēto. Viņas vārdā nosaukta draudze un baznīca. Tagad baznīcas sānos medaljonā viņa attēlota ar mocekļa kroni galvā, moku ratu un zobenu rokās. Tāda pati viņa ir redzama Kuldīgas ģerbonī. Baznīcā kristīts Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers. Padomju laikos tur bijis muzejs un koncertzāle.
