“Manam
opim ir 90 gadi, viņš ir vēsturnieks un bijis direktors vairākās
skolās, bet pēdējos gadus opim nepieciešama aprūpe,” stāsta
Laila. Sieviete piebilst, ka pagājis visai ilgs laiks, līdz
sapratusi, kuri no pieejamo aprūpes līdzekļu plašā klāsta ir
labākie un efektīvākie, lai “nodrošinātu opim cienīgu
aprūpi”.
“Aprūpēt
mazu bērnu ir viena lieta, bet pieaugušu, vecu cilvēku – pavisam
cita. Ir svarīgi neaizskart viņa pašcieņu,” atzīst Laila.
Opis pilnīgā viņas ģimenes aprūpē nonāca pirms aptuveni diviem
gadiem, pirms tam viņš kopā ar Lailas vecmammu dzīvoja Lielvārdē
savā privātmājā.
“Lielvārde ir viņu dzimtā puse, tamdēļ
1995.gadā tika izvēlēta šī vieta – diezgan nomaļus no centra.
Pirms tam abi dzīvoja Rīgā, taču ilgojās pēc sava zemes
pleķīša, klusuma. Sapnis piepildījās, bet 2010.gadā nomira
omīte, un opis palika viens lielajā mājā ar visiem lauku
darbiem,” teic Laila.
Ģimenes piedāvājumus pārvākties dzīvot
pie viņiem uz privātmāju Pierīgā vīrietis noraidīja. Tik mīļa
viņam bija kļuvusi sava saimniecība, kur katrs kaktiņš
pazīstams. Kaimiņi palīdzēja gan malku sanest, gan sniegu
notīrīt, ja bija nepieciešams, bet mazmeita ar ģimeni katru
nedēļu aizveda pārtiku un līdzēja paveikt mājasdarbus. Tiesa
gan, vēl 83 gadu vecumā opis pats sēdies pie sava auto stūres un
brauca uz Lielvārdes centru, lai sagādātu pirmās nepieciešamības
preces – pienu, maizi, arī pārtiku savam kaķim un sunim, kas
bija vienīgie viņa sabiedrotie ikdienā. Tomēr gadi ir
nepielūdzami, un arī Lailas opis kļuva arvien nevarīgāks,
turklāt radās veselības problēmas, kuru dēļ viņš vairs
nespēja aprūpēt pats sevi.
“Viņš to saprata un beidzot
piekrita nākt dzīvot pie mums. Lielvārdes mājā viņam bija pirts
un citi higiēnas rituāli, tāpēc, pārvācoties uz jaunuzbūvētu
māju, kurā ir duškabīne un labierīcības iekšā nevis ārā,
viņam bija diezgan grūti adaptēties. Sākumā opis ar nelielu citu
palīdzību pats varēja gan nomazgāties, gan aiziet uz tualeti,
tomēr pirms diviem gadiem viss mainījās,” atklāj Laila.
Viņas
mīļais opis nokļuva slimnīcā ar insultu. Sirmgalvis kļuva daudz
mazkustīgāks, tikai pa retam piecēlās un apgāja kādu apli ap
māju. Arī rokas atteicās pildīt tām uzticētos pienākumus,
īpaši kreisā roka, kas bija kļuvusi pavisam nekustīga.
“Arī
kājas dažreiz klausīja, bet biežāk bija nejutīgas. Un tad nu
sākās vislielākā problēma – opis pats vairs nekontrolēja
savas dabiskās vajadzības. Nācās domāt par autiņbiksītēm.
Devāmies pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu, kādas ir iespējas
saņemt kompensējamus aprūpes līdzekļus. Izrādījās, ka valsts
sedz līdz pat 50% no autiņbiksīšu cenas. Līdz šim mēs paši
pirkām tās,” atminas Laila.
Nākamais
lielais solis bija plašā autiņbiksīšu izvēle. Tika izmēģinātas
dažādas, sākot ar lētākajām, taču dažu mēnešu laikā tapa
skaidrs, ka tās jāmaina biežāk un rezultātā mēnesī tiek
iztērēta lielāka summa.
“Ar lētākajām autiņbiksēm gadījās
noplūdes, tās norīvēja opim ādu, radās ādas iekaisumi.
Cilvēkam, kurš reti staigā, bet tomēr ceļas kājās, kurš
dienas lielāko daļu pavada sēdus, guļus vai pusguļus, parastās
autiņbikses nederēja. Mainot pozu, autiņbikses saslīdēja te uz
vienu, te uz otru sānu un viss tecēja garām. Tā mēs ar ģimenes
ārsti kopīgiem spēkiem nonācām līdz TENA Flex autiņbiksēm ar
jostu. Tās ļauj opim brīvi kustēties un ir vieglāk uzliekamas ar
drošiem stiprinājumiem, turklāt opim vairs negadās noplūdes. Arī
āda elpo, tāpēc mazinājušies iekaisumi, ir ērti veikt
injekcijas, jo autiņbikses nav jānovelk, turklāt tās var ērti
nomainīt. Līdz šim vienmēr palīgā nāca mans vīrs, jo nevarēju
izgrozīt opi, bet tagad tieku galā pati,” atklāj Laila.
Arī
nepieciešamā kosmētika aprūpei atrasta TENA produkcijas klāstā
– mitrā matu mazgāšanai paredzētā cepurīte, kuru nedaudz
uzsilda, tad uzliek galvā, dažas minūtes izmasē galvas ādu, pēc
tam matus izsusina ar dvieli. Galvenais, ka to visu var izdarīt
turpat gultā vai krēslā, jo pēc cepures lietošanas nav
nepieciešams matus izskalot ar ūdeni. Mati un galvas āda tiek
sakopti, radot sajūtas, it kā būtu tikko no dušas nācis.
Laila
atzīst, ka no psiholoģiskā aspekta visgrūtāk bijis ar intīmo
zonu apkopšanu: “Viena lieta ir izmazgāt matus vai nomazgāt
rokas, bet pavisam kaut kas cits ir katru dienu kādam atklāties
pilnīgi kailam un ļauties tam, lai kāds aprūpē arī slēptākās
ķermeņa vietas. Par laimi, tam visam mēs veiksmīgi tikām pāri,
jo cilvēkam tomēr vajag komfortu. Mums palīdz šīs firmas
produktu klāstā esošie mazgājamie līdzekļi, kurus lietojot, pēc
tam nav nekas jānoskalo ar ūdeni. Āda neiekaist, un cilvēka
apkopšanas process ir viegls. Tas ir, piemēram, ar maigu attīrošu
losjonu samitrināts mazgāšanas cimds, kas saudzē un mitrina ādu,
jo cilvēkam vecumā tā kļūst tikpat jutīga kā mazam bērnam,
tāpēc reaģē uz katru kairinājumu, ātri iekaist, ir sāpes un
nieze. Šie produkti ne tikai maigi attīra, bet arī atjauno un
aizsargā opja ādu. Ļoti novērtēju šos produktus, jo tie ne
tikai uzlabo pašsajūtu aprūpējamajam, bet arī ļoti atvieglo
ikdienu aprūpētājam. Ir skaidrs, ko un kā darīt, un lieku reizi
nav jāizmanto ūdens, kas samitrina gultasveļu un tad atkal tā ir
jāmaina, pārsēdinot opi krēslā.”
Laila
vēl atklāj, ka valsts daļēja kompensācija pašlaik pieejama
tikai autiņbiksīšu iegādei, taču arī tas esot liels atspaids
ģimenes budžetā. Pašlaik viņas opis pārvietojas ar tā saukto
staiguli, tāpēc autiņbiksēm jābūt īpaši ērtām, lai
pārvietošanos neapgrūtinātu vēl vairāk.
Sarunas beigās
sieviete piebilst: “Acīmredzot, visgrūtāk ir tiem cilvēkiem,
kas visu dzīvi bijuši aktīvi, intelektuāli, bet mūža nogalē ir
spiesti ļauties citu aprūpei. Opis vienmēr bijis noteicējs par
visu, bet tagad nespēj kontrolēt pats savu ķermeni. Viņa prāts
joprojām ir skaidrs, opis turpina lasīt grāmatas, bet saprot, ka
viņa ķermenis ir novecojis. Tāpēc, manuprāt, ir tik nozīmīgi
izdarīt pēc iespējas labāko, lai šis cilvēks nezaudētu
pašcieņu un lai viņam gribētos būt vēl kādu laiku kopā ar
mums.”
