Stradu pagasta iedzīvotājai Ritai Vucēnai piešķirts Gulbenes novada domes Atzinības raksts par mūža ieguldījumu novada sporta dzīves attīstībā. Nupat janvārī viņa svinēja astoņdesmito jubileju. Jubilāre joprojām aktīvi piedalās senioru sporta sacensībās, gūstot izcilus rezultātus gan slēpošanā, gan soļošanā. Katru dienu pēc pamošanās Rita sāk ar noteiktu vingrojumu kompleksu, lai pēc brokastīm dotos nūjot vai slēpot. Var tikai apbrīnot viņas optimismu un spēju to saglabāt. Jubilāre ir piemērs, kā, spītējot nopietnām veselības problēmām, katru dienu izdzīvot kā vienreizēju brīnumu.
Skrēju kā vējš
“Gulbenes ceļu daļas kolektīvā esmu jau kopš 1973.gada, kad sāku te strādāt par kasieri. Kur tad vēl labāk! Viss – vienā mājā. Trešajā stāvā dzīvoklis, pirmajā – darbs. Kopš tā laika pazīstu arī sportisko Gunāru Rubeni. Var sacīt, ka tad arī sākās mans lielais sports,” atceras Rita. Taču jau vidusskolas laikā Alūksnē viņa aktīvi piedalījusies vieglatlētikas sacensībās, skriešanā. “Tas izklausīsies mazliet lielīgi, bet daudzus gadus mans skrējējas rekords 800 metros bija nepārspēts,” saka Rita un aicina aplūkot nodzeltējušu avīzi, kur publicēti tā laika labāko sportistu rezultāti minētajā disciplīnā. Par dažādās sacensībās gūtajām uzvarām liecina prāva mape, kurā tiek glabāti sacensībās gūtie Goda raksti un diplomi. Pateicības pilnus vārdus Rita velta saviem sporta skolotājiem, kuri viņā saskatījuši talantīgu sportisti. “Netālu no Alūksnes ir Garjuru kalni. Lai no vietas, kur dzīvoja mani vecāki, ātrāk nokļūtu pilsētā, pāri šiem lielajiem kalniem ziemā braucu ar slēpēm. Kad vēlāk dzīvoju bijušajā zvērsaimniecībā Letēs, arī daudz slēpojām. Ceļu daļā strādājot, sākās nopietnāka sportošana. Starp iestādēm tika rīkotas sporta sacensības, kas bija ļoti vērienīgas. Ceļu daļā savulaik strādāja 170 strādnieku. Pildījām GDA normas. Piedalījāmies slēpošanas seriālos, kas norisinājās dažādās vietās, viens no tiem Valkā. Atceros, kā braucu pa trasi. Priekšā nobrauciens no stāva kalna. Redzu, ka man priekšā starp kokiem krīt mūsu komandas dalībniece Ņina Travina, ko uzskatu par savu lielāko konkurenti joprojām. Nevarēju pieļaut, ka arī pati krītu, jo Ņinu apbraukt nebija iespējams. Nekas cits neatlika, kā noņemt slēpes un aiziet līdz Ņinai, lai palīdzētu viņai piecelties. Tad turpinājām distanci,” stāsta Rita. Sacensībās viņai nācies slēpot pa dažādām trasēm. Par ļoti grūti izbraucamu Rita joprojām uzskata trasi Madonā, kur senioriem vajadzējis nobraucienā no kalna veikt 180 grādu pagriezienu. “Distanci pieveicu, bet biju ārkārtīgi satraukta. Tā arī Sporta veterānu padomes priekšsēdētājam Daumantam Znatnajam bildu, vai tiešām man savos lielajos mūža gados būs jānositas. Man izdevās panākt, ka tagad sacensības rīko Priekuļos, nevis Madonā,” stāsta Rita, kura vienmēr devusi priekšroku slēpošanai. “Tas laikam tāpēc, ka esmu dzimusi ziemā,” viņa piebilst.
Noplēsusi daudz linu dvieļu
Uzreiz pēc pamošanās Rita no guļvietas laukā neraušas, bet vispirms modina asinsriti, vairākkārt savelkot dūrēs un atlaižot roku pirkstus, tad izmasē ausu ļipiņas un divdesmit reizes noglāsta pieri no vieniem deniņiem līdz otriem. Tālāk seko katras plaukstas locītavu apriņķošana septiņas reizes, kā arī tikpat reizes tiek izglāstītas roku pirkstu starpas. Visu turpina kāju vingrinājumi. Pēc šiem vingrinājumiem, kas aizņem aptuveni septiņas minūtes, Rita, sekojot veselīga dzīvesveida piekopējas Ineses Ziņģītes ieteikumiem, dodas norīvēties ar mitru dvieli. Viņa smejas, ka rīvējoties esot noplēsusi daudz linu dvieļu. Kad paēstas arī brokastis, Rita dienas rīta pusi aizvada nūjojot vai slēpojot. Agrāk viņa devusies skriet uz pilsētas stadionu, bet nu jau labu laiku no skriešanas atteikusies. “Skriet ir grūti, jo vecumā cilvēki vairs neprot skrienot piezemēties uz pirkstgala, bet izmanto pilnu pēdu. Tas dod lielu triecienu ķermenim. Toties tad, kad nav sniega, katru rītu ar nūjām nostaigāju septiņus kilometrus. Man ir savs maršruts, kur viens aplis ir 700 metru. Pieklājīgā tempā, lai iesvīstu, izeju desmit, piecpadsmit apļus. Cilvēkam sirdij vajag radīt kaut nelielu slodzi, jo lēna pastaiga neko nedod. Kad ir pasportots, vakarpusi atvēlu nesteidzīgām mājas nodarbēm, piemēram, skatos televīzijas pārraides, jo man jāzina, kas notiek Saeimā un pasaulē. Atmiņas trenēšanas nolūkā minu krustvārdu mīklas. Lasīt un adīt gan vairs daudz nevaru. Mēdzu sacīt, ka tagad es strādāju sportā.”
Ir jāpārvar pašam sevi
Rita uzskata, ka ne tikai citiem cilvēkiem, arī viņai dažkārt gribas paslinkot. “Ir dienas, kad ļoti gribas doties nūjot vai slēpot, bet ir dienas, kad nākas sevi piespiest. Pārvaru šo negribu. Eju un daru, jo tā sevi uzlādēju visai atlikušajai dienai. Esmu enerģijas pilna. Cilvēkam ir jābūt kustībā. Katrs atrod kaut ko savu. Man patīk kāpt uz slēpēm. Man ir sava trase, kam uz vienu pusi ir tieši kilometrs. Atpakaļ – tikpat. Kā minimums šo gabalu turp un atpakaļ noslēpoju piecas reizes. Tie jau ir desmit kilometri. Mēdzu noslēpot arī četrpadsmit kilometrus. Ja gaisa temperatūra ir mīnus 15 grādi, tad gan no slēpošanas atsakos. Ar laiku nerēķinos, jo slēpoju vismaz divas stundas. Lai slēpotu, man nav vajadzīgs, lai apkārt būtu daudz cilvēku. Patīk to darīt arī vienai. Īpaši tad, kad virs sniega ir sērsna, spīd saule, viss baltais lauks vienā mirdzumā. Pāri laukiem varu slēpot, kur vien acis rāda,” Rita sajūsmināti stāsta. Viņa joprojām sēžas arī pie automašīnas stūres, lai aizbrauktu līdz Gulbenei, līdz kapiem, sakopt savu tuvinieku atdusas vietas. “Ne jau vienmēr dzenu mašīnu. Ar kājām arī mēdzu aizstaigāt līdz kādam veikalam. Kad sēžu pie stūres, tad esmu prātīga. Visi braucēji, kas man pietuvojas, aizbrauc garām. Visiem, kas brauc man pretim, es garām,” smejas Rita. Viņa ar nepacietību gaida pavasari, kad atkal varēs rosīties prāvajā siltumnīcā un dārzā, kas rudenī tiek uzrakts tikai pašas spēkiem.
Rita Vucēna iesaka
◆ Dzīvē necentieties saskatīt tikai negācijas, jo diemžēl šodien to ir vairāk nekā labā.
◆ Piespiest sevi vairāk kustēties, nevis ļimt tikai pie televizora un domāt, cik man ir slikti.
◆ Neļaujiet piemesties vecuma slinkumam! Nenorakstiet visu tikai uz vecumu!
