Labdarības fonds “Rozā vilciens” informē, ka arī Gulbenē sievietes, kuras slimo ar krūts vēzi, var pieteikties uz apmaksātām psihoterapeita vai psihologa konsultācijām. Konsultācijas sniegs psihoterapeite Iveta Gargurne (tālrunis 26310765).
Uz konsultācijām var pieteikties no krūts vēža diagnozes noteikšanas brīža līdz pusgadam pēc aktīvās ārstēšanās beigām. Labdarības fonds “Rozā vilciens” apmaksās 1-8 konsultācijas (pēc nepieciešamības). Plašāka informācija par pieteikšanos uz fonda apmaksātajiem pakalpojumiem atrodama mājaslapā “http://rozavilciens.mozello.com”. Ik gadu vairāk nekā 1000 sievietēm Latvijā nosaka diagnozi “krūts vēzis”.
Šāda ziņa ir trieciens sievietei jebkurā vecumā, taču ir pierādīts, ka atbalsts un drošība, ka saņemsi palīdzību, ir būtisks nosacījums labākiem ārstēšanās rezultātiem. Tuvinieku atbalsts un palīdzība ir ļoti svarīga, taču var rasties nepieciešamība izrunāties ar kādu, kas var palīdzēt meklēt risinājumus tādām problēmām kā bezmiegs un satraukums par jautājumiem, kas saistīti ar ārstēšanos no krūts vēža un terapijas izraisītām blakusparādībām. Izrunāties ar speciālistu par bailēm, skumjām un citām emocijām ir ļoti nozīmīga atveseļošanās sastāvdaļa.
Diemžēl Latvijā pakalpojumu pieejamība pie psihoterapeita ir atkarīga no sievietes pašas spējām šo pakalpojumu apmaksāt. Kopš labdarības fonda “Rozā vilciens” atklāšanas 2015. gada pavasarī, Fonds ir palīdzējis vairāk nekā 100 sievietēm ar krūts vēzi, apmaksājot individuālas konsultācijas pie psihoterapeita, psihologa un nodarbības pie fizioterapeita. Šobrīd tiek strādāts lai rastu iespēju sievietēm pēc krūts vēža operācijas apmeklēt fizioterapeitus ne tikai Rīgā, bet arī reģionos, tādējādi palīdzot atgūties pēc krūts operācijas un atgriezties aktīvajā dzīvē.
Stāsta paciente Inese: “Konsultācijas pie speciālista man palīdzēja saprast sevi, savas uzkrātās emocijas, paskatīties uz dzīvi no gaišās puses un nu jau priecāties par katru dienu. Ir pazudis nemiers un atgriezies naktsmiers. Kad ārstēšanās beidzās jutos apjukusi, nobijusies. Nesapratu sevi. Tā vietā, lai priecātos, ka aktīvā ārstēšanās beigusies, biju nomākta. Kad četras dienas biju noraudājusi, sapratu, ka jāmeklē palīdzība. Par labdarības fonda “Rozā vilciens” aktivitātēm un piedāvāto palīdzību biju dzirdējusi, ārstējoties slimnīcā. Toreiz domāju, ka man tas nav vajadzīgs, ka esmu stipra. Tomēr sanāca citādi.”
