“Jūtu sarūgtinājumu par to, kā strādā mūsu dakteri – ātrā palīdzība. 17.februārī nomira mūsu pagasta iedzīvotājs – vīrs, kuram nedaudz pāri 60. Divas reizes viņam tika saukta ātrā palīdzība. Sašpricēja un viss, lai gan cilvēks nevarēja no gultas piecelties! Rezultātā viņa vairs nav – piektdien aizveda uz morgu. Ļoti žēl cilvēka. Viņš pagastā bija leģendāra persona ar dramatisku likteni. Savā laikā šis vīrietis cieta satiksmes negadījumā, braukdams ar motociklu. Kritis un sasities. Domājot, ka viņš miris, vīrs tika nogādāts morgā. Tur viņš bija nācis pie samaņas, taču pēc fiziskajām un psiholoģiskajām traumām uz atlikušo mūžu palika invalīds. Tā viņš nodzīvoja vēl 30 gadus. Taču mans jautājums ir par to, kāpēc 14.februārī, kad ātrās palīdzības mediķi bija izsaukti pirmo reizi, viņš netika nogādāts slimnīcā? Tā būtu bijis pareizi. Slimnīcā viņu vajadzēja apārstēt un pēc tam pārvest uz pansionātu,” piezvanot “Dzirkstelei”, sacīja Gulbenes novada iedzīvotāja Māra. Pagastu, kurā viņa dzīvo, neminam ētisku apsvērumu dēļ.
Šajā sakarā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece Sniedze Bračka “Dzirkstelei” sniedz komentāru: “17.februāra rītā pie šā pacienta izsauktā ātrās palīdzības mediķu brigāde konstatēja minētā vīrieša nāvi. Pirms tam ātrā palīdzība pie viņa bija saukta 14.februārī. Vīrietim tika sniegta neatliekamā palīdzība. Tā kā viņam bija diagnosticēta hroniska saslimšana, par pacienta ārstēšanu bija atbildīga ģimenes ārste. Viņa arī ir tā, kura varēja izvēlēties veidu, kā labāk ārstēt šim cilvēkam viņa hronisko slimību, kāda veida terapiju pielietot. Ģimenes ārste arī bija tiesīga saziņā ar pašvaldību organizēt vīrieša nogādāšanu sociālās aprūpes iestādē.”
