2016.gadā apritēja 145 gadi, kopš 1871.gada 13.oktobrī Druvienā piedzima lielais latviešu dzejnieks Jānis Poruks, un 105 gadi kopš viņa nāves 1911.gada 25.jūnijā Tērbatā.
Pirms 120 gadiem Poruks iestājās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas nodaļā. Gadu vēlāk viņu uzņēma studentu korporācijā “Selonija”. Reizē ar J.Poruku “Selonijā” uzņēma arī Jēkabu Vītolu, vēlāko Latvijas Universitātes profesoru. Austrālijas dzīves laikā, gadus 60 pēc iepazīšanās ar J.Poruku, J.Vītols uzrakstīja savas atmiņas par viņu. Tās iespieda gan tikai gadus 10 vēlāk korporācijas “Selonija” internajā žurnālā “Draugam – Tēvijai” – 1988.gada novembra numurā.
“Jānis Poruks bija viens no ievērojamākajiem komilitoņiem ”Selonijā”, sava virziena vienīgais, maigas dabas, visiem mīļš cilvēks, labs novērotājs un cilvēka dvēseles vērtētājs. Porukam bija klāt daudz Rietumeiropas, it īpaši vācu, kultūras un gaumes ietekmes, jo viņš divus gadus bija pavadījis ļoti civilizētajā Drēzdenē kā mūzikas konservatorijas students. Jāņa uzvalks vienmēr bija spodrs un gluds, viņa stērķelētās krūtis, apkakle un aproces nevainojami baltas un gludas, seja vienmēr gludi noskūta, izņemot lepnās ūsas. Poruka gars nesās uz dzeju; izjutis, ka mūzika nav viņa īstā sirdslieta, kam varētu ziedot mūžu, viņš 1896.gadā atgriezās Rīgā, iestājās Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas fakultātē un iesāka aroda studijas, bet arī dzejoja un rakstīja stāstus, kas viņam aizņēma daudz laika.1897.gada rudenī Jānis Poruks iestājās “Selonijā” 26 gadu vecumā. Kad neveicās ķīmijas fakultātē, Poruks pārgāja uz komercnodaļu ar īsāku kursu. Strādādams kā grāmatvedis kādā kredītsabiedrībā, viņš būtu bijis nodrošināts materiālā ziņa un būtu varējis brīvajā laikā nodoties arī rakstniecībai. Bet, vērojot Poruka personu un gara darbību, bija redzams, ka viņš neveiks studijas, jo viņa gars bija pastāvīgi nodarbināts ar dzejas un stāstu tematiem un lasot citu dzejnieku un rakstnieku darbus. Vasaras brīvlaika sākumā “Seloniju” arvien apciemoja lettones no Tērbatas un studenti latvieši no Pēterburgas, arī Emīls Dārziņš no Pēterburgas konservatorijas. Poruks un Dārziņš (četrus gadus jaunāks par Poruku) labi saderējās kopā: viens kā dzejnieks un otrs kā dzejas tulkotājs mūzikā. “Selonijas” tālaika lielais vijolnieks Persijs Zīlīte arī labi iederējās viņu kompānijā. Es arī esmu vairāk reizes bijis viņu sarunu biedrs, iedzerot glāzi alus un arī vienu otru glāzīti vodkas, ko Dārziņš bija ieradis iebaudīt Pēterburgā. (Šajos vakaros Poruks dažu labu reizi bija ļoti patīkami pārsteidzis visus ar savām klavieru improvizācijām.) 1901.gada vasaras sākumā reiz izgāju no Berga bazāra pa Dzirnavielas izeju un tūlīt satiku Poruku Jāni man pretim nākot; viņš mazliet uzbudināts mani aicināja apskatīties, kas viņam sekojot aiz muguras. Es neredzēju neviena gājēja tuvumā. Es nojautu, ka Poruka slimība ir progresējusi, ka viņam sākusies vajāšanas mānija.
1911.gada 29.jūnijā J.Poruku apbedīja Cēsu Lauciņu kapos. Ļaužu pārpildītajā kapsētā pie kapa stāvēja “Selonijas” godasardze un no sava aizgājušā biedra atvadījās “Selonijas” prezidijs. Pēc Poruka atraitnes vēlēšanās dzejnieka mirstīgās atliekas 1924.gada novembrī pārveda uz Rīgas Meža kapiem. Poruka kapa vietai bija izmeklēta vieta (tagad ir pazīstama kā “Selonijas” kapu kalniņš).
