“Brā, brē, brī, bro, brū, sahaho, sohohu, sahaho, sohoho,” dzied koristi. Ar šiem un vēl citiem balss vingrinājumiem cienījamais diriģents Jānis Āboliņš sāk katru kora mēģinājumu, lai pēc tam, turpinot apgūt kora dziesmu repertuāru, noslīpētu katru muzikālo frāzi, liktu koristiem pareizi izdziedāt katru skaņu. “Nedziediet ar pieri! Pat, ja īsti nemākat dziesmas tekstu, vienalga celiet degunu gaisā! Paceliet skaņdarba notis, kuru jums nav tik daudz, lai nepaceltu! Bet šo skaņu izžāvājiet, tad tai būs īstais skanējums! Neaizskrieniet! Izvelciet to!” diriģents stingri norāda, bet koristi apzinīgi šīs norādes izpilda. Ieskanas dziesma.
J.Āboliņš jau trešo gadu strādā ar Lizuma pagasta kultūras nama jaukto kori, stājoties tā ilggadējās vadītājas Anitas Ledaines vietā. Uz mēģinājumiem viņš brauc no Rīgas. Pagājušajā gadā koris ar lielisku dziedājumu Gulbenes, Balvu un Alūksnes starpnovadu koru skatē ieguva pirmās pakāpes diplomu, piedalījās Vidzemes un Latgales koru un pūtēju orķestru svētkos “Uguns sirdī kursies tev” Alūksnē, kā arī sagatavoja sirsnīgu Ziemassvētku dziesmu programmu koncertam “Vēstules Ziemassvētku vecītim”. Svinīgajā pasākumā “Gada balva kultūrā” diriģents nominācijā “Gada amatiermākslas kolektīva vadītājs, kolektīvs” saņēma laikraksta “Dzirkstele” specbalvu.
Piemīt plašs vēriens
“Lizuma jauktajam korim paliekot bez diriģenta, vērsos pie Gulbenes un Balvu koru apriņķa virsdiriģenta Roberta Liepiņa ar lūgumu ieteikt kādu cilvēku, kurš varētu strādāt ar kori. R.Liepiņš ieteica šo piedāvājumu izteikt J.Āboliņam, kurš, savukārt, piedāvājumu pieņēma. Diriģents ir ļoti erudīts savā profesijā ar lielu pieredzi kora mūzikas mākslā. Vienmēr ļoti konceptuāls. Nešaubīgi zina, ko dara. Ja korī rodas problēmas, tās tiek mierīgi un veiksmīgi atrisinātas. Viņam piemīt plašs vēriens un ieceres. Top jaunas koncertprogrammas. Plāni mūsu diriģentam arī ir grandiozi, jo izskanēja doma, ka viņš gribētu Lizuma kori aizvest uz Toronto, lai tas piedalītos latviešu dziesmu svētkos, jo tā būtu iespēja gūt jaunu pieredzi,” stāsta Lizuma kultūras nama vadītāja un jauktā kora dalībniece Elita Dūte.
“Profesionāls, ļoti jauks un sirsnīgs. Vienkārši burvīgs diriģents, kurš, ja vajag, prot arī dusmoties, bet visas problēmas atrisinās ar kādu joku. Pieredze, ka kori vada nevis sieviete, bet vīrietis, mums ir pirmo reizi. Protams, pie katra cilvēka vienmēr sākumā ir jāpierod, bet ir labi!” tā par diriģentu saka paši kora dalībnieki.
Tā bija apstākļu sakritība
Par satikšanos ar dziedošajiem lizumniešiem bilst pats diriģents. Viņš Lizumā saticies ar kultūras nama vadītāju Elitu, iepazinies ar kori un sapratis, ka strādās ar to. “Uzskatu, ka diriģente Anita, kura ar šo kolektīvu strādāja pirms manis, bija izveidojusi brīnišķīgu instrumentu – Lizuma jaukto kori. Faktiski bez viņas pamatīgā darba, atbraucot man no Rīgas uz nedaudziem mēģinājumiem, nekas neizdotos,” uzskata J.Āboliņš. Diriģents atzīst, ka līdzīgi kā citos Latvijas jauktajos koros deficīts esot vīriešu balsis. Viņš ļoti priecātos, ja arī Lizuma pagastā vai tuvākajā tā apkārtnē sasparotos kāds vīriešu balss pārstāvis un piebiedrotos kolektīvam. “Ne vienmēr ir viegli uzreiz rast abpusēju kontaktu ar kori, jo esmu strādājis un arī šobrīd strādāju ar vairākiem kolektīviem, bet ar lizumniešiem man tas izdevās. Pirmajā mēģinājumā, kad ierados, dziedātāji uz mani skatījās, klausījās, ko teikšu, kā izturēšos. Es jau vairs neesmu pavisam jauns zēns, kurš var atbraukt un uzreiz “nošarmēt” visus dziedātājus, īpaši dziedātājas,” joko diriģents.
Katrs kolektīvs – kā mazs bērns
J.Āboliņš uzskata, ka kora panākumi nav atkarīgi tikai no diriģenta vien. Vienlīdz liela nozīme ir koncertmeistaram un kormeistaram jeb asistentam. “Man atkal ir veicies, jo kora dvēsele un kultūras nama vadītāja Elita mani saveda kopā ar koncertmeistari Līgu Kļaviņu un jauno talantu kormeistaru Emīlu Rusovu. Par to esmu ļoti laimīgs! Dievs dod, ka Gulbenes pusē šie talanti tiktu vēl vairāk atbalstīti arī finansiāli, lai viņi kaut kur nepazustu. Strādāju ar vairākiem koriem. Katrs no tiem man ir kā mazs bērns. Viņus savstarpēji nevar salīdzināt. Diemžēl materiālā situācija ir tāda, ka “paēdis mākslinieks nekad nav mākslinieks”, tāpēc jāstrādā vairākās vietās,” atzīst diriģents. Viņš uzsver, ka, strādājot ar jebkuru muzikālu kolektīvu, liela nozīme ir akadēmiskajām zināšanām. Var runāt arī par cilvēka talantu, tomēr par galveno J.Āboliņš uzskata spēju ievirzīt kolektīva dalībniekus kopīgā darbības gultnē, lai viņi mēģinātu sapņu formā izjust to vīziju, kas kora dzīvē nebūtu iespējama bez lielajiem dziesmu svētkiem, kurus diriģents, ne mirkli nešauboties, uzskata par svētkiem, nevis, kā dzirdēti izteikumi, par mocībām.
Mācījies no brāļiem Kokariem
Kā ļoti daudziem Latvijas koru diriģentiem J.Āboliņa ceļš uz šo profesiju vedis caur Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu uz tagadējo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur viņš absolvējis kordiriģentu nodaļu. “Akadēmijā mācījos kopā ar jūsu novada slaveno diriģentu Uldi Kokaru. Pasaule ir ļoti šaura, jo ar Uldi abi esam arī klasesbiedri, tā sakot, kopā izauguši kopš bērna kājas. Viņa vadītajā kamerkorī “Ave sol” esmu nodziedājis divdesmit piecus gadus. Tā man ir īsta dzīves pieredze,” vērtē diriģents. Viņš piebilst, ka paša bērni gan aprobežojušies ar mūzikas apguvi tikai mūzikas skolā. Profesionālās mūzikas gultnē dzīve viņus neesot ievirzījusi.
J.Āboliņš ir piemērs tam, ka diriģents var piekopt arī ļoti aktīvu dzīvesveidu. Viņš daudz brauc ar divriteni, ziemā kāpj uz slaloma slēpēm, vasarā peldas. Līgosvētkos diriģents kopā ar draugiem sēžas laivā, lai dotos braucienā pa kādu no Latvijas upēm. “Lai gan tieku aicināts piedalīties Jāņu svinībās, tomēr nevaru tajās iesaistīties, jo tad esmu upē.” Diriģentam piemīt arī lieliska humora izjūta, ko viņš liek lietā īsajos kora mēģinājumu starpbrīžos.
