Kopš Atmodas gadiem Sieviešu diena tika atzīta par nevajadzīgiem sarkano tulpīšu svētkiem, lai gan to svinēt sāka jau 1910.gadā ar mērķi aizstāvēt sieviešu tiesības. Tagad tiek secināts, ka šo dienu svin gan kā politiskus, gan kā nepolitiskus svētkus. Neattīstītajās valstīs, pie kurām tiek pieskaitīta Latvija, svinot nepolitiski. Lai nu kā – Sieviešu diena, par kuras lietderību tiek izteikti diametrāli pretēji viedokļi, gūst arvien plašāku atsaucību. Tas nozīmē, ka tā ir izturējusi laika pārbaudi. Ir labi, ka arvien vairāk vīriešu vēlas iepriecināt sievietes. Ja šajā dienā maz vai nemaz neatceras pāridarījumus un dzimumu nevienlīdzības ietekmi, tad tā acīmredzot ir pašu sieviešu vaina – viņas neprotestē, nepieprasa, kā to darīja vācu komuniste Klāra Cetkina, cīnoties par sieviešu tiesībām balsot. Turklāt Latvija ir viena no pasaules vadošajām valstīm sieviešu līderībā – politikā, biznesā, tieslietu sistēmā un akadēmiskajā vidē. Nevaru piekrist tiem, kuri zīmē traģikomiskas ainas par Sieviešu dienas svinībām padomju varas gados. Vismaz man nav gadījies redzēt vai piedalīties svinībās, kurās sievietes klāj galdus vīriešiem, kas viņām pasnieguši saņurcītu ziedu. Man joprojām mīļa ir klases zēnu dāvana visām meitenēm – neliels albumiņš, kurā salīmētas puišu fotogrāfijas, kuras katru raksturo. Toties atzīstu, ka 23.februāris nav vīriešu diena. Tā vienmēr ir bijusi Padomju Armijas un Jūras Kara flotes diena, kuru tagad Krievijā dēvē par Tēvzemes aizstāvju dienu. Ja vēlamies sveikt bijušos, esošos un nākamos Latvijas aizstāvjus, tad mums tas būtu jādara Lāčplēša dienā 10.novembrī. Nereti tiek norādīts, ka vīriešiem pirmajiem būtu jāiestājas par sievietēm, aizsargājot savas māsas, mātes, sievas un meitas pret likumiem, kas ierobežo sieviešu tiesības. Iespējams, taču nav vērts strīdēties, kam par to būtu vairāk jāuztraucas, ja jau gribam līdztiesību. Vērtības, idejas un domas, ko vēlamies paust svētkos, vajadzētu kultivēt ikdienā. Tas gan nenozīmē, ka vīriešiem sievietēm katru dienu vajadzētu dāvināt ziedus. Daudzas uzskata, ka tas būtu skaisti, taču pietrūktu īpaša prieka, tos saņemot. Daudz svarīgāk, lai ikdienā justu savstarpēju cieņu.
