Nesen biju uz filmu “Skaistule un briesmonis” – ļoti skaista filma par mūžsenajām vērtībām. Par to, ka ne jau izskats ir galvenais, bet tas, kas ir iekšā sirdī; ka arī ļauns cilvēks var kļūt labāks, ja viņam apkārt ir pareizie cilvēki; ka jebkuri meli reiz tiek atklāti; ka vainīgais agri vai vēlu saņem pelnīto sodu; ka kļūdīties ir tik cilvēcīgi, bet galvenais tomēr ir – saprast un atzīt savas kļūdas. Jā, tā ir pasaka, bet skatījos šo filmu ar baudu un priecājos kā bērns – filma ir ļoti krāšņa un reizē arī pamācoša! Mana mazmeitiņa, kurai drīz būs četri gadiņi, ļoti gaida dzimšanas dienu. “Man drīz būs dzimšanas diena?” viņa jautāja. “Pavisam drīz, vēl mazliet jāpaciešas,” viņai atbildēja mamma. “Man būs pārsteigums? Es gribu pārsteigumu.” – “Protams, būs. Un dāvanas arī būs. Ko tu gribētu saņemt dāvanā?” – “Gribu daudz laimes dzimšanas dienā…” Un vēl viens gadījums: “Re, kur sunītis! Es arī gribu sunīti…” – “Sunītim vajag daudz vietas. Vispirms lielāka māja jānopērk, tad varēsim nopirkt arī sunīti.” – “Nē! Sunīšus nevar nopirkt veikalā. Veikalā pērk tikai mantas. Sunīti ir jāatved mājās, nevis jānopērk.” Lūk, cik viss ir vienkārši! Mums, pieaugušajiem, ir jāmācās no bērniem, jo viņi vēl nav aizmirsuši, kas dzīvē ir svarīgākais. Patiesībā jau cilvēkam nevajag nemaz tik daudz, lai radītu dzīvē prieku. Neesmu īpaša akvāriju apjūsmotāja, lai gan, protams, uz zivtiņām skatīties man patīk. Taču parasti uzdevu jautājumu: “Nu kāds prieks turēt mājās dzīvnieku, kuru nevar apmīļot?” Dīvaini, bet šis pavasaris man pašai nu ir sācies ar mazām akvārija zivtiņām – gailīšiem. Turklāt pat veseliem trīs – manā mājā dzīvo zils, mammas mājā – sarkans, pie mazmeitiņām – rozā gailītis. Tāda gailīšu pavasara epidēmija. Un, kad es redzu, kā mana mamma priecājas par mazo zivtiņu, kā baro un uztraucas par viņu, tad es domāju – nu kāpēc gan agrāk neiegādājos viņai zivtiņu. Cilvēkam prieku sagādā rūpes par kaut ko. Problēmas rodas tad, kad šīs rūpes ir pārlieku lielas vai otrādi – to nav vispār. Bet rūpēties par kādu ir tik cilvēcīgi un dabiski! Kā teica Antuāna de Sent-Ekziperī lapsa – īsti mēs redzam tikai ar sirdi, būtiskais nav acīm saredzams. Interesanti, ka tieši pavasarī sirds atveras visam skaistajam!
