Ne jau gluži katram, bet lielākajai daļai ēdienu vai našķu, ko ceļu savas saimes galdā, ir kāds stāsts. Šis nebūs izņēmums.
Neliegšos, ka man ļoti patīk degustēt ēdienus, kurus nekad iepriekš neesmu baudījusi. Manu uzmanību vairāk par visām spožajām TV un drukātajām reklāmām parasti piesaista veikalā pie cenu zīmes piesprausts uzraksts “Jaunums”. Ja piedevām šādu vēstījumu redzu kādā mazā veikaliņā, kura plauktos vairums ir pašu ražota produkcija, tad no tirgotavas ārā bez pirkuma noteikti neiziešu.
Tas bija nelielai atkāpei, bet nu stāsts par to, kā radies šis brokastu ēdiens. Tā nu bija sanācis, ka par slavenajiem kurzemnieku sklandraušiem, protams, biju dzirdējusi, lasījusi un televīzijas ekrānos redzējusi, bet nobaudīt pašai sanāca jau tādā vecumā, kad parasti pasmaida un teic, ka garšīgs arī tādā brīdī, kad garšas kārpiņas “dzied citu dziesmu”. Tieši tāda sajūta man bija, kad centos izgaršot pirmo reizi nokosto rauša kumosu. Nu kaut kas tajā garšas buķetē bija tāds, kas man signalizēja, ka neesmu kurzemniece. Varbūt burkāns par saldu, varbūt rudzu miltu pamatne par cietu, bet varbūt cepējam bijusi slikta oma. Kopš tās reizes vairs neesmu mēģinājumu atkārtojusi.
Tomēr, rosoties ap virtuves katliem un pannām, man ir radies kurzemnieka ļoti ļoti tāls radagabals, kuru dēvēju par vidzemnieku žogarausi. Kā jau var nojaust, tam garšas ziņā nav nekādas līdzības ar savu dižciltīgo Kurzemes piektās pakāpes brālēnu, bet kā jau dažreiz gadās – arī tāliem radiem ir līdzīgi vaibsti. Un mans žogarausis ir tam vizuāls apstiprinājums.
Ķeramies klāt! Būs nepieciešama rudzu tostermaize, Krievijas vai Holandes siers, Kurzemes gaļsaimnieka (lai raušiem tuvāka radniecība) “Melnā barona” salami, majonēze un kečups.
Tostermaizes šķēlēm nogriež garoziņas. Mīkstumu izveltnē ar mīklas rulli pēc iespēja plānāku. Tad iespiež šķēlītes mazo keksiņu (jeb moderni – mafinu) pannā un šauj uzkarsētā cepeškrāsnī uz apmēram 5-8 minūtēm. Tā, lai maizīte apkalst.
Kad vajadzīgais groziņu vairums ir sakaltēts, tajos pilda sagatavotos salātiņus, kas sastāv no kubiciņos sagrieztas desas un sarīvēta siera (1:1), kas sajaukts ar majonēzes un kečupa (1:1) maisījumu. Sapildītos groziņus sarindojam uz parastās pīrādziņu pannas un liekam atpakaļ krāsnī. Cepam aptuveni 10 minūtes, kamēr desa izsilst, siers uzkūst un groziņiem glīti brūnā krāsā iekrāsojas augšējie stūrīši.
Jāpiebilst, ka tikpat labi šos groziņus var pirmajā reizē pabrūnināt mazliet ilgāk un izmantot, lai pasniegtu pildītus ar dažādiem aukstajiem salātiņiem. Šim nolūkam var izmantot arī parasto – balto – tostermaizi, kuru sagatavo tāpat kā rudzu.
Nogrieztās garoziņas savukārt tuč tuč aplaista ar eļļu un sajauc – rudzu maizi ar rīvētiem ķiplokiem, balto – ar kādu vegetveidīgo garšvielu. Liek uz pannas un atpakaļ krāsnī uz minūtēm desmit. Būs gardu gardie grauzdiņi.
