Klasesbiedrene nesen, mums abām nejauši satiekoties veikalā, pastāstīja par savu ceļojumu uz Parīzi. Tā esot viņas sapņu pilsēta. Viņa noteikti turp braukšot atkal. Un, ja vien būtu iespēja, viņa pārceltos dzīvot uz Parīzi. Jautāju, kāpēc gan viņai šī pilsēta ir tik mīļa. Un atbilde bija pārsteidzoša! Protams, Parīze ar savu romantiku, kultūru apbur. Taču apbur arī parīzieši! “Sadzīvē viņi nesirgst ar lielummāniju, ir taupīgi, pieticīgi, prot dzīvot šaurībā un vienlaikus izbaudīt katru dzīves mirkli,” par saviem iepazītajiem parīziešiem man stāstīja klasesbiedrene. Ak, Parīze, nekad manā dzīvē vēl neredzētā, pasakainā… Nezūdošā. Katram ir vajadzīgi sapņi, uz ko tiekties. Piemēram, sapnis par Parīzi. Taču ir brīži, kad palūkojamies atpakaļ pagātnē, lai atcerētos kaut ko bijušu, kas tagad jau līdzinās gaistošam vai pat izgaisušam sapnim. Tādi ir mūsu katra skolas gadi. Jo ilgāks laika periods šķir cilvēku no skolas sola, jo rožainākas atmiņas. Piemēram, par gaisa pilīm, kas celtas bērnībā, domājot par savu nākotni. Sanākot kopā absolventu salidojumā, bijušie klasesbiedri var samērīties ar ambīcijām par sasniegto. Bet var arī vienkārši piedzerties. Lai nebūtu sevi jāsalīdzina ar citiem. Cik muļķīgi kompleksi! Bet varbūt tomēr ne? Gulbenes 2.vidusskola sestdien svinēja pastāvēšanas 80 gadus. Akurāt Lielās talkas un Ļeņina dzimšanas dienā. Kāds par to pajokoja, cits vispār nesaprata, par ko ir runa. Mainās laiki, mainās paaudzes, mainās priekšstati. “Tik cilvēces sapņi neizsīkst, tie mūžam paliek skaisti,” reiz dzejā par šo tēmu savas domas tika ietērpis novadnieks Roberts Eidemanis. Sabrauc uz skolas salidojumu absolventi no malu malām. Prieks uz viņiem skatīties. Un atnāk arī vietējie, kuri nekur nav aizbraukuši, kuri te bijuši vienmēr. Vai tiem pēdējiem nav bijis sapņu, kurus piepildīt? Varbūt neprata, nespēja, negribēja vai tomēr piepildīja… Gulbenes 2.vidusskolā absolventu salidojums izdevās. Par to liecina daudzās lieliskās pašbildes vietnē “www.facebook.com”. Satikās bijušie skolēni, bijušie un esošie skolotāji. Varbūt pat kādam izdevās noķert vakardienas sajūtu, bet visdrīzāk tomēr tika izbaudīta šodiena un savstarpējo attiecību krāšņums. Kamēr vēl var, kamēr ir laiks un iespēja šajā iluzorajā pasaulē. Skola taču katram iedod ne jau zināšanu maizi vien…
