Tas, vai esam laimīgi, lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem. Par to pārliecināts Latvijas Universitātes (LU) Psiholoģijas nodaļas vadītājs Ivars Austers, kurš, pats veicot un iedziļinoties citu pētījumos, secinājis, ka ārējie apstākļi un iedzimtība mūsu laimes faktoru nosaka vien par 50%. Mūsu pašu gribai un spēkam veidot laimīgu dzīvi ir atvēlēti 40%.
Mūžīgajā vāveres ritenī
“Ir vairāki veidi, kā runāt par to, ko cilvēki sagaida no dzīves, kādas ir viņu prasības. Jāatzīst, ka Latvijā nav unikalitātes: mums gribas vairāk vai gribas to, kas pie laimes nenoved. Ir tāds savdabīgs vāveres ritenis – gribam baudu no visa iespējamā. Pierodam pie patēriņa baudas. Angļi to dēvē par hedonic treadmill – to varētu salīdzināt ar dzīvnieka skriešanu pa būrītī uzstādītu riteni Tā ir arī ar cilvēkiem un laimi,” saka I.Austers.
Profesors iezīmē biežākās cilvēka problēmas vēlmju realizācijā: “Cilvēki domā: man ir “golfiņš”, nopirkšu “pasātu” – būšu laimīgs. Bet nekas jau nemainās – tas ir tas paradokss. Ja mēs sekojam patiesajiem sabiedrības mērķiem, laimīgi nekļūstam. Protams, ekonomiskā situācija atstāj iespaidu uz dzīves kvalitāti. Pētījumi rāda, ka cilvēki būtu apmierināti, ja pelnītu ap 2000 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, taču mēs zinām, ka ir maza daļa cilvēku, kuri pelna šādas summas.”
Padoms – izsist sevi no sliedēm
Kas ikdienā dara cilvēkus laimīgus? “Attiecības ar cilvēkiem. Svarīgs aspekts ir palīdzēšana. Ir pierādīts, ka palīdzēšana citiem ir cieši saistīta ar laimi – cilvēks ir laimīgs, ja var kādam palīdzēt. “Swedbank” vērtību pētījums parāda, kāds ir vidējais laimīgais cilvēks – tā parasti ir trīsdesmit līdz četrdesmit gadus veca, izglītota sieviete. Jo, kā pierādījies, sievietes ir laimīgākas par vīriešiem, izglītotie ir laimīgāki par mazāk izglītotajiem, individuālisti laimīgāki par komandas cilvēkiem.” To I. Austers sasaista ar senseno gudrību “katrs pats savas laimes kalējs” un piebilst: “Nevajag gaidīt kaut ko no citiem. Daudz ko var sasniegt arī pats saviem spēkiem.”
Spriežot par to, kas ikdienā ietekmē cilvēka laimes sajūtu – ārējie apstākļi vai paša iekšējās problēmas, profesors saka: “Gandrīz uz pusēm – gan viens, gan otrs.” Izrādās, puse jeb 50% no mūsu laimes līmeņa ir ģenētiski noteikti – laimes vai nelaimes sajūta var būt iedzimta, 10% ir situācijas noteikta ietekme, bet 40%, ko I. Austers uzsver kā diezgan lielu skaitu, ir cilvēka paša ietekme – tas, kā pats var izmainīt savu dzīvi un būt laimīgs.
Šim viedoklim pievienojas šaha trenere Rudīte Bērziņa: “Ikdienā laimīgs cilvēks jūtas tad, ja ir harmonijā ar sevi. Katru dienu tā nav: laimes mirkļi katram ir savi un katram ir savas vērtības. Piemēram, šodien spīd saule, nevienam šajā mirklī no manis neko nevajag, varu iet, kur gribu, un darīt, ko gribu – tad ir labi. Man, piemēram, patīk, kontaktēties ar cilvēkiem, kuriem pašiem acīs dzirkstele. Galvenais – piepildīt savu dzīvi ar vērtībām, kas tuvas, jo nekad jau nebūs tā, ka ir tikai labās un tikai sliktās dienas. Labs padoms: tad, kad iet ļoti, ļoti grūti – izdari ko neikdienišķu, izsit sevi no sliedēm!”
Mazas lietas sniedz lielu prieku
Psiholoģijas doktors I. Austers atklāj veidus, kā ikdienā sevi iepriecināt un padarīt laimīgāku: “Pētījums par studentiem parāda, kā vienkāršas lietas var atvieglot ikdienu. Studenti uzsver, ka viņiem svarīga komunikācija ar draugiem, ēšana, precīzāk – tās baudīšana, kad nesteidzīgi vari sēdēt un izbaudīt laiku, ko velti ēšanai. Svarīgs faktors, kas ietekmē laimes sajūtu, ir hobiji. Tāpat nozīmīgas ir arī romantiskas attiecības – tas ir svarīgi jebkurā vecumā. Un vēl studenti uzsver sportošanas un atpūtas nozīmi. Tās ir it kā mazas, bet ļoti svarīgas lietas.” Tāpat pozitīvu lādiņu ikdienā var sniegt palīdzēšana citiem, hobiju izkopšana, centieni saskatīt jēgu tajā, ko darām. “Tas attiecas arī uz ceļošanu: ceļojumam nav jābūt dārgam, bet interesantam,” uzsver I.Austers.
Kas visbiežāk cilvēkus nomāc? I.Austers atbild: “Darbs, veselība, ģimenes problēmas – tās ir lietas, kas visbiežāk ietekmē pašsajūtu un laimi. Ļoti krīt uz nerviem braukšana kaut kur – to uzskata par lieku laika patēriņu. Piemēram, cilvēks nereti izvēlas dzīvesvietu, vadoties pēc tās atrašanās vietas – prestižs rajons, skaista daba apkārt un tā tālāk, bet nepadomā, ka gadījumā, ja dzīvesvieta atrodas tālu no darbavietas, tad, pavadot ilgstošu laiku ceļā, viņš visticamāk būs dusmīgs un neapmierināts. To parasti saprot tikai vēlāk.”
Sapņus iegulda bērnos
Par to, ka laimi lielā mērā ietekmē tieši ģimene un arī bērni, pārliecinājušies ne viens vien. Gan uzņēmēja Daina Ozola, gan santehniķis Māris Stupelis atzīst, ka viņus laimīgus dara bērni – iespēja redzēt viņus laimīgus un veselus.
M. Stupelis arī atklāj, ka bērni dod iespēju realizēt paša dzīvē nesasniegtos mērķus: “Kas pašam neizdevās, to es vēl visu varu labot, ieguldot bērnos.” Savukārt D. Ozola norāda uz tiešo saikni starp savu un savu bērnu labsajūtu: “Esmu apbēdināta un neapmierināta brīžos, kad bērni neklausa, kad ir slimi, kad nevaram iziet laukā. Galvenais, lai ir veselība, lai ir darbs – tad jau viss ir.”
Oma mainās līdzi laikapstākļiem
Uz cilvēka noskaņojumu ietekmi atstāj arī laikapstākļi. Par to pārliecinājies Latvijas Radio strādājošais meteorologs Daumants Vidiņš: “Ir zinātniski pierādīts: jo mazāk saules, jo vairāk pēc garas ziemas cilvēkiem ir pavasara depresijas. Protams, mums, ziemeļos, tas ir īpaši. It kā nāk gaisma atpakaļ, bet ķīmiskie savienojumi ķermenī vēl nav apmainījušies, un cilvēks jūtas nomākts. Ir vajadzīga saule, bet ne pārlieku.”
Arī laika prognozes, ko esam pieraduši dzirdēt dēvējam par labvēlīgajām un nelabvēlīgajām, mēdz ietekmēt pašsajūtu. Cilvēkus ļoti bieži iespaido gaisa spiediena pārmaiņas, kas atkarīgas no konkrētās laika prognozes. Uz jautājumu, vai cilvēki lielā mērā paši neieciklējas un nenoskaņo sevi uz negatīvām pārmaiņām sevī, meteorologs atbild: “Protams, ir izteikts placebo efekts. Bet kaut kas tajā visā ir – cilvēki nav izlasījuši laika ziņas un tik un tā jūtas slikti. Trešajā prognozē ir liels spiediens, un citi cilvēki to burtiski jūt: viņiem sāp galva, reibst.”
Tomēr D. Vidiņš iepriecina visus Latvijas iedzīvotājus, atzīstot, ka 2. prognoze, kas ir labvēlīgā, Latvijā ir visbiežāk – vismaz 200 dienas gadā.
Emociju proporcija un jēga
“Zinātne prasa: vai esi laimīgs? Un te ir dažādi veidi, kā to skatīt. Viens no galvenajiem paredz, ka laime sastāv no trīs savstarpēji svarīgiem punktiem. Pirmais: pozitīvo emociju proporcija, līdz ar ko izriet arī otrais punkts – negatīvo emociju proporcija. Nenoliedzami, jābūt arī tām, lai cilvēks novērtētu to, kas viņam ir, bet šai proporcijai attiecīgi jābūt mazākai. Un trešais: ir jājūt vērtējums, jēga tam, ko darām. Cilvēkam svarīgi saprast, ka viņš dzīvo jēgpilnu, nozīmīgu dzīvi,” taujāts, pēc kādiem kritērijiem vispār būtu pareizi vērtēt dzīves kvalitāti, atbild I. Austers.
Ik gadu visā pasaulē tiek veikts pētījums “World Happiness Report”, ko latviski varētu dēvēt par pasaules laimes ziņojumu, proti, katru gadu tiek apkopota informācija par cilvēku apmierinātību ar dzīvi dažādās pasaules valstīs.
“World Happiness Report” pētījums balstās uz sešām pamatnostādnēm, kas cilvēkiem un valstij kopumā svarīgas, lai to vērtētu kā laimīgāko pasaulē: brīvība, dāsnums, veselība, sociālais atbalsts, ienākumi un uzticama pārvaldība.
2016. gada pētījumā atklājās, ka laimīgākie pasaules iedzīvotāji ir dāņi, taču 2017. gadā viņus apsteiguši norvēģi – par to liecina informācija vietnēs “www.worldhappiness.report” un “www.dailymail.co.uk”.
Baltieši šogad jūtas laimīgāki
Latvija kopvērtējumā nemaz neizskatās slikti – 2016. gadā esam sevi novērtējuši kā 68. laimīgākos iedzīvotājus pasaulē no 157 valstīm kopumā. Šajā ziņā mūs apsteidz lietuvieši, kas ar dzīvi 2016. gadā bijuši apmierinātāki un nonākuši 60. vietā. Tomēr mūsu kaimiņi igauņi ierindojas vien 72. vietā. Ziņojuma veidotāji lēš, ka Norvēģijas galvenais panākums, šogad nonākot pirmajā vietā, ir ilgtermiņa domāšana par valsts attīstību, nevis tiekšanās pēc tūlītēja labuma, kas novērojama lielā skaitā citu pasaules valstu. Ja salīdzina šāgada pētījumu visās trīs Baltijas valstīs, tad redzams, ka tieši mums ir vislielākais kāpums kopējā sarakstā. Lietuva pakāpusies par astoņām vietām un nu ierindojas 52. vietā, savukārt Igaunija pakāpusies par sešām vietām un šobrīd atrodas 66. pozīcijā starp pasaulē laimīgākajām valstīm.
Dusma par jauniešiem
Rakstnieks Andrejs Migla uz jautājumu, kas ikdienā dara laimīgu un par ko priecājas, atbild, ka ar dzīvi Latvijā kopumā ir visnotaļ apmierināts. “Vienīgā vieta, kur gribētu dzīvot – kur tad vēl?”
Krasi pretējās domās ir šaha trenere Rudīte Bērziņa. Viņu nomāc esošā Latvijas situācija. “Mani nomāc šābrīža Latvijas politika. Kāpēc? Jo mēs esam izdzinuši no valsts gudros Latvijas jauniešus, inteliģenci. Mana meita beidza ģimnāziju, beidza ar ļoti labām sekmēm. Izrādās, ka budžeta grupas vai nu mums nav, vai ir divas, trīs. Un nevis uzņem pēc vidējās atzīmes, bet pēc latviešu valodas un angļu valodas rezultātiem. Ja jaunieši tagad brauc prom no valsts, tad ārzemēs viņi mācās pilnīgi par velti. Šādā veidā mēs viņus izdzenam un tad brīnāmies, ka grimstam,” sašutusi R. Bērziņa.
Savukārt uzņēmēja D. Ozola un santehniķis M. Stupelis ir pārliecināti: ja ir vēlme, labi dzīvot var arī Latvijā. M. Stupelis pauž: “Kā pats dzīvi veido, tā ir. Var jebkur labi dzīvot. Ja pats grib, tiecas uz kaut ko, tad viss sanāk arī te. Nav tik traki.” Vīrieša teiktajam pievienojas arī D. Ozola. “Es nebraukšu nekur. Kamēr man viss ir – kur man jābrauc? Iespēju ir, tikai pašam vajag gribēt, vajag strādāt. Cilvēki aizbrauc, vergo tur, bet te neviens negrib tā vergot. Ja latvieši te strādātu tāpat kā ārzemēs… Bet visiem vajag labus darbus, visiem vajag kaut ko perspektīvu. Te viņi visi grib būt direktori, visi grib kaut kas būt. Neviens neies kasē, neviens neies rūpnīcā, jo visiem vajag izrādīties. Bet tur, ārzemēs, visi strādā melnos darbus, savu veselību sabendē līdz pēdējam. Ja pats kusties un kaut ko dari, tad perspektīvas ir arī tepat. Visu var, tikai jāgrib ir,” savu nostāju pauž uzņēmēja.
