Balts galdauts – ģimenes vērtība, kas joprojām glabājas daudzu skapjos no paaudzes paaudzē. Pie balti klāta galda vienmēr tiek risinātas sarunas, pieņemti nozīmīgi lēmumi, svinēti svētki, apliecināts dzimtas stiprums un vēlme būt visiem kopā. Baltu galdautu, gaidot ciemos savus tuvos cilvēkus, klāj arī gulbeniete Elga Sudraba. Palaikam viņa atver skapja durvis, lai ar roku viegli noglāstītu no savas mammas pārmantotos darinājumus, piemēram, šo savulaik austo četrarpus metrus garo galdautu, kam ir gandrīz deviņdesmit gadi. “Mana mamma pēc pamatskolas beigšanas mācījās Višķu mājturības skolā, kur apguva visas rokdarbu prasmes. Atceros, ka vecāku mājās, rīkojot viesības, galdauts vienmēr tika klāts uz lielā saimes galda. Kopš bērnības atminos, ka mūsu mājās stelles ir bijušas vienmēr, jo mūsu lauku māja bija diezgan liela,” atceras Elga. Šobrīd arī viņas dzīvoklī ir rasta vieta stellēm, kas pārmantotas no cienījama vecuma audējas, bet galdautu aušanai saimniece pievērsusies pirms daudziem gadiem, iesaistoties Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijā “Sagša”. Cik linu galdautu pa šiem gadiem noausti, to gan rokdarbniece neesot saskaitījusi. Viņa joko, ka tagad “galdauti” vairāku metru garumā topot tikai jostu, grāmatzīmju un prievītes platumā. To darinājumā viņa ieauž latvju zīmju rakstus.
Nākamajā darba sezonā arī Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” meistares galveno uzmanību veltīs galdautu aušanai. “Sagšas” vadītāja Biruta Akmentiņa stāsta, ka arī viņa joprojām godos uz galda klāj arī savu pašas rokām studijā austo linu galdautu, kam ir aptuveni četrdesmit gadi, tomēr galdauts pat cauri gadiem nav zaudējis savu faktūru un lina pieskārienu.
