Līdz ar laika ritējumu agrāk tik populārā rakstniece, tulkotāja un domātāja, vairāku Eiropas universitāšu lektore un ievērojamu pasaules klasiķu darbu tulkotāja, populārās Mūrmuižas Tautas universitātes izveidotāja Zenta Mauriņa paliek svešāka, retāk daudzināta un arī mūsdienu kultūras cilvēkiem neinteresanta.
Ir nomainījušās vairāk nekā divas paaudzes kopš 1895.gada 15.decembra, kad Lejasciemā ārsta Roberta Mauriņa ģimenē viņa piedzima. Māte Melānija bija pianiste, izglītību guvusi Pēterpils konservatorijā, un mūzika bija ģimenes fons, kas nenoliedzami atstājis lielu iespaidu topošās rakstnieces dzīvē. Zentas Mauriņas vārdu un ieguldījumu, saistībā ar mūsu izcilajiem novadniekiem, daudzinās arī Druvienas Vecās skolas – muzeja nakts pasākumā 20.maijā. Par rakstnieci var daudz ko uzzināt, lasot gan internetā, gan pāršķirstot gan viņas, gan par viņu sarakstītās grāmatas. Radošu domu veicinošas ir viņas nemirstīgās atziņas. Zentas Mauriņas darbi apkopoti desmit kopotu rakstu sējumos. Mani šī personība saistījusi kā garīgi ļoti stiprs cilvēks. Piecu gadu vecumā, saslimstot ar poliomielītu, viņa visu savu garo mūžu spiesta pavadīt ratiņkrēslā un ar savu piesātināto dzīvi ir pierādījusi, ka vārds “invalīds” ir kā goda un izturības apliecinājums. Viņas mūžs iekrita laikā, kad tikai pašas un palīgu spēkiem nācās pārvarēt visas fiziskās un garīgās grūtības cīņā par pilnvērtīgu dzīvi un staigāt kājām tikai savos sapņos. Filoloģijas zinātņu doktore Ingrīda Sokolova grāmatas „Uzdrīkstēšanās” ievadā saka šādi: „Šis cilvēks saņēma lielu mīlestību un atzinību, lielu naidu un smagus pārdzīvojumus. Tomēr kādu no savām grāmatām nosauca „Uzdrīkstēties ir skaisti” un, savu astoņdesmitgadi sagaidot, varēja pateikt: „Mana dzīve ir bijusi bagāta!” Viņas nekrologā lasāmi vārdi “ar paraugvīrišķību pārciestā dzīve”. Viņas devīze bijusi: „Strādāju, tātad esmu!””
Viņas draugi, domubiedri un dzīves ceļa pavadoņi bijuši garīgi visbagātākie pasaules cilvēki: rakstnieki, filozofi, domātāji. Nosaukt pat svarīgākos ir neiespējami. Eiropas ceļojumu laikā viņa uzstājusies 26 pilsētās, novadījusi 135 literārus un filozofijai veltītus vakarus, nolasījusi 500 priekšlasījumu. Pa šo dzīves periodu viņa teikusi: „Jutos kā sējējs vējā bez savas tautas un bez savas zemes.” Viņa vienmēr ilgojusies pēc dzimtās Latvijas un vakaros lūgšanas vietā skaitījusi tautasdziesmas. Tomēr dzīve un darbošanās ārpus Latvijas 33 gadu garumā radīja interesi par viņas dzimteni ārzemēs, un viņa guva neticamus panākumus kā esejiste, rakstniece un domātāja. Pazīstamākie Mauriņas dvēseles iedvesmotāji bijuši Jānis Akuraters un Jānis Poruks. 1929.gadā toreiz neaizstāvētās disertācijas tēma saucās „Jānis Poruks un romantisms”. Zenta Mauriņa sadarbojās ar mums zināmo diženo druvēnieti Kārli Egli, īpaši uzsverot viņu kā Rabindranata Tagores darbu tulkotāju. Egle, savukārt, augstu novērtējis Mauriņas pētījumus par izcilo krievu rakstnieku Dostojevski. „Ar viņa palīdzību notiek kultūras asinsrite starp Austrumiem un Rietumiem,” teicis ievērojams literatūrzinātnieks Kapustins. 40 savas dzīves gadus Mauriņa saista ar rakstnieku, mistiķi Konstantīnu Raudivi. Kad viņš nomiris četrus gadus pirms dzīvesbiedres nāves, pirmo reizi Zenta Mauriņa gājusi uz baznīcu un atzinusies: „Kas patiesi mīlējis, to nespēj mierināt ne reliģija, ne filozofija… Mīlestībā visgrūtākais – mīļotajam cilvēkam dot absolūtu brīvību.”
Šķirot un lasot lapu aiz lapas Zentas Mauriņas darbu apkopojumā „Uzdrīkstēšanās”, man vistuvākās šķita domas par Kārli Skalbi, koku un zāles karali: „Skalbe ir paņēmis latviešu sirdi, un es varu iedomāties tādu nākotnes ainu: Skalbe iet pa latviešu zemi, un visi ļaudis, kas viņam pretī nāk, apstājas un sveicina, saskaroties ar viņu un ļaujoties klusuma burvībai… Kopā ar Skalbi sakām: “Kāpēc vairot sāpes! Skalbes cilvēks cenšas dzīvot, nevienam pāri nedarīdams…”” Līdzīgi tas bijis ar Zentu Mauriņu. Viņas atziņas plūst cauri gadiem un nenoveco.
Daudzie apbalvojumi, ko izcilā personība Zenta Mauriņa mūžā saņēmusi, liecina par viņas personības diženumu.
Minēšu tikai dažas viņas atziņas: ,,Latvietim zeme ir svēta, gandrīz vai svētāka nekā debesis.” ,,Kas neprot mīlēt, nosirmo dvēselē.” ,,Mūsu dzīvē ir tik daudz jēgas, cik lielā mērā mēs kādam esam vajadzīgi.” ,,Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr sajūt prieku.” ,,Par lietām, ko nevar grozīt, nevajag uztraukties.” ,,Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.”
Lai rastos interese par Zentas Mauriņas domugraudiem, iesaku arī interneta adresi “tikainesakinevienam.lv”.
