Dzirdu, ka netālu no manām mājām krūmos švirkst motorzāģis. Ilgi un neatlaidīgi kāds zāģē un zāģē. Eju skaņas virzienā lūkoties, vai kaimiņš strādā vai varbūt kādi apkārtnei nepiederīgi cilvēki – koku zagļi? Modrā iedzīvotāju acs redz visu, ausis dzird visu, un nekas tuvākajā apkārtnē nepaliek bez ievērības. Noskaidroju, ka attīra elektrolīniju, kas gadu gaitā bijusi piemirsta un tagad ir aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Sagāztā malkas bagātība piederēšot tam, uz kura zemes elektrolīnija atrodoties. Arī zaru kaudzes palikšot kukaiņu un putnu radībai. Nekādu šķeldu neviens neražošot. Kam zari traucējot, varot arī uz vietas sadedzināt. Manu uzmanību piesaista resna priede, kas zem elektrolīnijas ilgi augusi, nevienu netraucējot, un tikai tagad tās labākajos gados dots nāves spriedums: izaugusi tur, kur traucējot elektropārvadei. Laikam agrāk bijuši citi apstiprinātie elektrolīnijas normatīvi, ja kokam izdevies tik dižam izaugt. „Vai varbūt kāds uz elektrolīnijas tīrīšanas rēķina kāro iegūt malciņu?” savā nenovīdībā domāju. Koks aug uz pieļaujamās joslas platuma pašas robežas, un stumbrs ir uz manas zemes. Varbūt vēl vakar man būtu izdevies zāģētājus atrunāt, ja jau tik ilgi priede te augusi un zaļojusi? Koks man šobrīd šķiet īpašs, kā dzīva cilvēciskota būtne. Rīt elektriķi darbu turpinās un sākšot tieši ar priedi, nekādas amnestijas nebūšot. Aizmiegot domāju, ka priede sava mūža laikā tik daudz ko redzējusi un piedzīvojusi: tās kuplā zaru vainaga priekšā dirn sen neapdzīvojama iespaidīga izmēra sarkanu ķieģeļu ēka. Šīs ēkas celtniecību un vēlāko panīkumu arī vērojusi mana priede. Daudz tādu tukšu un nevienam nevajadzīgu ēku Latvijā. Tās nu skatās Dieva pasaulē izlauzto logu aiļu acīm. Viss, kas bijis noderīgs, jau sen savākts, aizvests un izsaimniekots… Tādas laikmeta liecības raisa pārdomas. Skaudri likteņi bijuši arī šīs mājas īpašniekiem: saimnieks Pēteris Ērmanis ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju baigajā gadā, jo, redz bijis aizsargu organizācijas priekšnieks – padomju varas ienaidnieks. Pēc tam te dzīvojuši putnu fermas strādnieki, tad kolhoza rukšu barotāji. Mainījušies iedzīvotāji, bijuši dažādi tikumi un likumi. Priede visu vērojusi, daudz ko no redzētā gadskārtu gredzenos satinusi, un nu to gadu liecinieku arī iznīcinās. Priede jau ir tikai mēms koks…
Kad pēc motorzāģa jezgas otrās dienas pievakarē iestājas klusums, eju raudzīt, kas padarīts. Jā! Tur nu tā guļ. Stumbrs četrās daļās sadalīts, nogāzts paralēli brauktuvei un tik tuvu ceļa malai, ka var aizķert neuzmanīgāku braucēju. Pētu koka gadskārtas: saskaitu vairāk par septiņdesmit. Vesels viena cilvēka mūža garums! Lokoties un ar nogāzto koku domās sarunājoties, nepamanu, ka tuvojas kāds vīrs – mans kaimiņš. Kas zina, kādas domas viņa galvā?
,,Vai tad priede tā kā jūsējā skaitās vai varbūt mana?” pienācējs, labdienu padevis, vaicā. „Te jau sākas mana zeme, kā es atceros.”
,,Priede ir uz robežas, un koks tikpat labi ir mans,” kļūstu tāda kā ērcīga. „Stumbrs ir nogāzts manā zemē. Sen zināms, ka laukos tās robežas nav tik stingri novilktas kā plānos uz papīra.”
Brīdi ap koku pagrozījušies un tā arī nevienojušies, kam priede īsti pieder, pēc nenozīmīgas aprunāšanās dodamies katrs uz savu pusi.
Ne velti ir teiciens: „Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ!” Un es prātoju, kā modro kaimiņu apsteigt. Domāju, ka viņš – Zigurds, iespējams, prāto to pašu. Esmu jau gadiem viņu iepazinusi: spītīgs un punktīgs – pat zāli uz robežas pļaujot: ne centimetru kaimiņam par labu. Sīkums jau vien ir, bet tas par cilvēka dabu liecina: šitas vīrs ir knauzeris, un skopulis var būt neprognozējams.
Nojaušu, ka priedes malku esam iekārojuši abi. Vakarā apzvanu vairākus zāģu īpašniekus un beidzot sarunāju vecāku vīru, kas ir ar mieru par zināmu bonusu to priedi sadalīt klučos. Es tomēr izjūtu tādu kā nemieru: ja nu Zigurds mani apsteigs? Es nojaušu, ka malkas lieta var mūs sanaidot, tomēr esmu neapturama un nekavējoties meklēju rītdienai traktoru ar piekabi malkas pārvešanai mājās. Zvanu otram kaimiņam, kuram ir gan traktors, gan piekabe. Esot jau aizrunāts: rīt jāvedot kāda tur malka. Nāksies ar to priedes pārvešanu pauzēt, bet zāģerim neatsaku. Labs darbs, kas padarīts! Jau ap brokastu laiku mana priede žvīgs, žvāgs un sadalīta klučos. Malkas krietna kaudze! Apkārt jūtama skurbīga sveķu smarža. Laikam tā priedes raud. Žēl koka, bet arī tā koksnes siltuma ziemīgajam laikam gribas. Neiešu taču noskatīties, kā cits man piederošo koku sev aizvedīs. Esmu spītīgas dabas un reti savus lēmumus grozu. Gaidīšu rītu un pārvedīšu priedi sev.
Nepaiet ilgs laiks, kad ieklausos: manā pagalmā iepukšķina traktors. Izrādās, priedes kluči jau piekabē, un Zigurds augstprātīgi paziņo, ka tie piederot mums abiem līdzīgās daļās. Tas būšot tikai taisnīgi, jo uz abu zemju robežas augusi. Atmaksāšot man koka sazāģēšanas izdevumus!
Lai nebūtu naida starp kaimiņiem, labākās zāles izrādījās labvēlīgs kompromiss: puse kaimiņam un puse man, lai priede sapņos nerādās.
Tā mēs sadalījām līdzīgi to, kas piederēja man. Šis mazais incidents nāca par labu mūsu kaimiņu draudzīgajām attiecībām. Piekāpšanās otram vienmēr bijusi svētīga lieta. Man pat sametās tāds kā kauns, ka biju tik alkatīga. Lai priedes gars krāsnī mums piedod!
