Rokdarbu entuziaste, kas atdzīvina alus pudeļu korķus, – tā ir Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 12.klases skolniece Evelīna Škapare. Meitenes sirdslieta ir dažāda veida roku darinājumi, viņa ir arī aktīva dalībniece Gulbenes Tautas teātrī un jauniešu teātra studijā, kā arī dejotāja kolektīvā ”Rūsiņš”.
Aptuveni pirms gada Evelīna plašajos interneta resursos sastapās ar kādu ideju – veidot rotas no alus pudeļu korķiem. “Sāku radīt šādas rotas, jo man ļoti patīk izšūšana. Izšuvums ir pamatsastāvdaļa alus pudeļu korķu rotām. Tas tiek ielīmēts korķītī, savukārt korķītis tiek pārvērsts par gredzenu, piespraudi vai kulonu kaklarotai. Esmu iecerējusi arī gredzentiņu un grāmatzīmju izveidi, bet to laika gaitā… Sākumā šķita grūti, bet tagad jau esmu iepraktizējusies, un liekas visai vienkārši,” stāsta Evelīna. Pērnā gada pilsētas svētkos meitene tika uzaicināta piedalīties jauniešu dienas tirdziņā. Tur bija pieejami viņas pirmie veikumi, kas cilvēkiem ļoti patika. Līdz šim rokdarbniece radījusi aptuveni septiņdesmit korķu rotas.
Skolotājām – tamborēti ziedi
Evelīna ne tikai izpaužas izšūšanā un rotu darināšanā, bet arī tamborēšanā un adīšanā. Pēdējais meitenes veikums ir visai grandiozs. Evelīna triju nedēļu laikā radīja 30 tamborētus ziedus, kas kļuva par dāvanu skolotājiem Žetonvakarā. „Bija diezgan grūti, un dažbrīd šķita, ka nepaspēšu, bet saņēmos un visas vajadzīgās narcises tapa. Skolotājiem patika, un tas jau ir pats galvenais,” teic meitene. “Bieži vien, protams, kaut kas nesanāk, bet tādēļ nav uzreiz jāpadodas. Še darbi prasa milzu uzmanību, rūpību un koncentrēšanās spēju. Ne vienmēr arī shēmas, kuras atrodu internetā, ir precīzas. Tad vajag pašai domāt, rēķināt, pārzīmēt. Šķiet, nu cik reizes var pārzīmēt vienu un to pašu ziedu, bet tas ir jādara, lai vēlāk nenāktos vilties. Galvenais ir atcerēties, ka centība atmaksāsies ar skaistu galarezultātu,” stāsta meitene.
Ar radošiem roku darbiem Evelīna sākusi nodarboties jau laikā, kad mācījās Gulbenes Bērzu sākumskolā. Tur bija radošais pulciņš, kurā meitene darbojās un pat guva iesauku – šuvēja. Skolā vienmēr patikusi mājturība – gan tādēļ, ka padevās darināt visādus darbiņus, gan tādēļ, ka varēja nopelnīt labus vērtējumus. Ižšūšanas, tamborēšanas un adīšanas darbus – tos meitene vienmēr veidojusi īpaši rūpīgi un ar azartu. Kad ģimnāzijā tika nolemts par formu ieviešanu, Evelīna bija izdomājusi, ka adīs brālim vesti. Veste gan tomēr izdevās tieši Evelīnas izmēram atbilstoša, un tā meitene ik dienu valkāja savu veikumu. Ne velti saka, ka nekas taču nav labāks par paša roku darbu! Protams, jāpiebilst, ka ļoti nozīmīgs jaunietei ir bijis ģimenes atbalsts. Tie ir cilvēki, kas Evelīnas veikumus ierauga pirmie un vajadzības gadījumā kļūst par modeļiem vai, piemēram, rotu nēsātājiem. Ģimene allaž ir atsaucīga, gatava palīdzēt un līdzdarboties.
Teātris – brīvības sajūtai un sevis izzināšanai
Lai arī Evelīna ikdienā ir visai klusa, neuzkrītoša un labprāt paliek vienatnē ar adatu un diegu, viens no viņas vaļaspriekiem ir arī teātris. Evelīna atceras: “Mana saistība ar teātri sākās pavisam nejauši, kad draudzene piedāvāja pievienoties jauniešu teātra studijai un spēlēt kādu lomu izrādē „Brēmenes muzikanti”. Ļoti iepatikās! Šobrīd iesaistos gan jauniešu studijā, gan Tautas teātrī. Man ļoooti patīk teātra atmosfēra un cilvēki! Vienmēr jūtos brīva un atraisīta. Ar katru reizi arī uz skatuves kļūstu aizvien brīvāka, kaut gan man katra pirmizrāde šķiet kā vēl viena pirmā reize. Otrā, trešā reize jau ir citādāka. Vienmēr cenšos sevi parādīt, cik vien labi spēju.” Teātrī Evelīna ieguvusi sev jaunus paziņas, draugus un piedzīvojumu biedrus. Kopā ar jauniešu teātra studijas kolēģiem Evelīna bijusi gan Liepājā, gan Valkā un cer pabūt vēl daudz kur citur. Arī ar Tautas teātri un izrādi „Kaķīša dzirnavas”, kurā jaunietei ir kaķīša meitas loma, Evelīna šur tur pabijusi. Šādi piedzīvojumi esot interesantākā teātra dzīves daļa – smiekli, sarunas, visādi notikumi un atgadījumi.
Meitene stāsta, ka daudzi nespējuši iedomāties Evelīnu spēlējam teātri un, kad uzzinājuši, nevarējuši noslēpt izbrīnu. „Ikdienā neesmu no tām skaļākajām, varbūt tādēļ tik daudzi bija pārsteigti, uzzinot par manām teātra gaitām. Bet man patīk parādīt, cik dažāda es spēju būt, un skatuve ir tā vieta, kur to vislabāk spēju izdarīt. Būšana uz skatuves man patiesībā ir ļoti daudz ko iemācījusi. Kopš iesaistos teātrī, esmu kļuvusi komunikablāka, brīvāka. Kādreiz skolā ļoti uztraucos pirms katras prezentācijas: kā būs, vai visu pateikšu pareizi? Tagad ir tikai veselīgs satraukumiņš, kas nāk par labu, jo neļauj atslābt. Teātra pieredze ir ļoti vērtīga, un iesaku pamēģināt ikvienam savus spēkus uz skatuves, jo agrāk vai vēlāk jebkuram cilvēkam ir jāuzstājas publikas priekšā,” savās domās dalās Evelīna.
Radošā un aktīvā meitene teic, ka katrā cilvēkā ir paslēpies kāds radošais gariņš, kuru vajag likt lietā. Ir tikai kārtīgi sevī jāpameklē. Ja gariņam neļaus izpausties, ar laiku tas sāks “spiest”, bet, ja dos vaļu – iespējams, tas dzīvi izkrāsos pavisam koši. Tā notika arī ar Evelīnu – rokdarbu, deju un teātra gariņi meitenes dzīvi padarīja un padara dažādu – raibu un priekpilnu.
