Es negribētu piedzīvot
tādas vecumdienas, kādas pašlaik ir cilvēkiem Latvijā. Uz vecāka
gada gājuma ļaudīm sabiedrība raugās, maigi izsakoties, ar
nožēlu. Sabiedriskās vietās, piemēram, lielveikalos, transportā
vairumam šie cilvēki asociējas ar nabadzību, un ir neapzināta
vēlme no viņiem distancēties, neredzēt. Es uzskatu, ka tas ir
sabiedrības uzspiests stereotips, ko es personīgi vēlētos soli pa
solim mainīt. Cilvēkiem, kas šobrīd ir jauni, bet tāpat reiz
novecos, būtu svarīgi saprast, ka dzīvesprieks un mirdzums acīs
nav atkarīgs no tā, cik cilvēkam ir naudas kabatā. Un mēs,
jaunie, to varam mācīties no vecajiem, padarot viņiem dzīvi
jaukāku un ļaujot viņiem sabiedrībā justies pieņemtiem,”
ar pārliecību pauž kustības pensionāru pavadonis aizsācēja
Latvijā Nelli Skadiņa.
“Saskaroties ar sociālo
aprūpi, mani pārsteidza dominējošais uzskats, ka veciem cilvēkiem
vienīgais, kas nepieciešams, ir elementāra aprūpe – pabarot,
nomazgāt, labākajā gadījumā izvest ārā. Vecu cilvēku
psiholoģija Latvijā ir pilnīgi svešs jēdziens,” uzsver
pensionāru pavadone.
Tādēļ viņa studē
Latvijas Kristīgajā akadēmijā karitatīvi sociālo darbu, jo tā
ir izglītība, kas māca cilvēkam sniegt arī garīgu palīdzību
un atbalstu, ielūkoties viņa dvēselē.
Nelli
Skadiņa arī novērojusi, ka privātie veco ļaužu pansionāti,
kur uzturēšanās ir dārga, ir pārpildīti, un tas liecina, ka
Latvijā ir izveidojies sabiedrības slānis – cilvēki, kas ir ļoti
aizņemti darbos vai pat strādā ārzemēs, un viņiem fiziski nav
laika, lai veltītu pietiekami uzmanību saviem vecajiem tuviniekiem.
Pat
dārgajos pansionātos, neskatoties uz lieliskajiem apstākļiem, ne
visi cilvēki jūtas laimīgi, jo ikviens vēlas individuālu
uzmanību un sapratni. Nelli Skadiņa dalās personīgajā
pieredzē : “Kā pensionāru pavadone, pēc radinieku lūguma,
apciemoju kādu kungu pansionātā, viņš jutās depresīvs, visu
laiku dzīvoja ar sajūtu, ka pansionāts ir vieta, kur viņu
atveduši, lai tiktu vaļā no atbildības. Manam aicinājumam
doties pastaigāties, viņš atteica, taču ikvienam, kurš mūsu
tikšanās laikā ienāca istabiņā, viņš ar lepnumu teica – man
ir ciemiņš. Es
sapratu, cik viņam ir svarīgi apzināties un arī citiem uzsvērt,
ka nav vientuļš.
Savukārt kāda cita sieviete
pēc insulta nespēja sarunāties, mēs vienkārši devāmies
pastaigā. Un tā pateicība, ko redzēju viņas acīs, man sagādāja
milzīgu gandarījumu.”
Eiropas
valstīs, tāpat arī Rietumeiropā cilvēki vecumdienās jūtas
pavisam citādāk nekā Latvijā – viņiem mirdz acis, viņi
piepilda spēka gados neizmantotās iespējas un sapņus. Anglijā
parkos ir pilns ar vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kas bauda dzīvi
ar pilnu krūti, un ir maz jaunu cilvēku, jo viņi mācās un
strādā. “Turpretim Latvijā parkos vecāka gadu gājuma
cilvēku ir ļoti maz,” novērojusi pensionāru pavadone.
Tādēļ
ideju izveidot Latvijā kustību pensionāru pavadonis Nelli Skadiņa
aizguvusi no Rietumeiropas – tur ir ļoti populāri tuviniekiem
vecam cilvēkam ņemt talkā pavadoni, kas var piepildīti pavadīt
ar viņu laiku, piemēram, nūjojot vai apmeklējot kultūras
pasākumus, šādā veidā uzlabojot cilvēka dzīves kvalitāti.
Nelli
Skadiņa ar pārliecību pauž:” Investīcijas un pūles, kuras
mēs, sabiedrība, ieguldam šodien, lai uzlabotu vecāka gada
gājuma ļaužu dzīvi, ir pamats tam, kā mēs dzīvosim nākotnē.
Tādēļ ikvienam jau šodien būtu svarīgi aizdomāties: “Cik
kvalitatīvas vecumdienas es vēlos piedzīvot?”
