Gulbenes novada domes telpās amatpersonas sagaidīja 30 no kopumā uzaicinātajiem 39 Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas seku likvidācijas dalībniekiem, kuri, riskējot ar savu veselību un dzīvību, pašaizliedzīgi veica glābšanas darbus un kuru tagadējā dzīvesvieta ir Gulbenes novadā. Tikšanās mērķis bija pateikties šiem cilvēkiem, dāvājot katram personīgi (vai ģimenes pārstāvim) Iekšlietu ministrijas un biedrības “Latvijas savienība Černobiļa” kopīgi sarūpēto piemiņas zīmi. Tā valstī ir ieviesta kā oficiāls apbalvojums, ko paredz Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku sociālās aizsardzības likums.
Kopumā Latvijā Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieka piemiņas zīmi ir pelnījuši saņemt apmēram 6000 cilvēku. Dalība Černobiļas AES avārijas seku likvidācijā ir atstājusi iespaidu uz šiem cilvēkiem, viņu tuviniekiem uz visu turpmāko mūžu, uzsvēra Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks ģenerālis Intars Zitāns. Taču, ja šie cilvēki nebūtu turp devušies un veikuši savu misiju, avārijas sekas varēja atstāt daudz lielāku kaitējumu visai Eiropai.
Veselības un veiksmes vēlējumi izskanēja gan no I.Zitāna, gan no biedrības “Latvijas savienība Černobiļa” valdes priekšsēdētāja Arnolda Ārvalda Vērzemnieka. Viņš černobiliešus uzrunāja ar vārdiem: “Augsti godātie Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieki!” Viņš pauda, ka tikai tagad sabiedrībai kļuvis zināms – Černobiļas katastrofa nebūt nebija pirmā toreizējās PSRS teritorijā. Viņa rīcībā ir informācija, ka ar radiāciju saistītos objektos Padomju Savienībā pavisam ir bijušas 18 avārijas.
“Daudzu no tiem, kuri piedalījās avārijas seku likvidācijā Černobiļā, vairs nav starp mums. Esmu pētījis no Latvijas iesaukto personu sarakstu. No toreizējā Gulbenes rajona bija iesaukts 61 cilvēks. Kara komisariāts šeit bija ļoti stingrs. Komplektēja tikai saskaņā ar likumu. Piemēram, nenosūtīja tos, kuriem ģimenē piedzimis bērns. Gulbenes rajons bija vienīgais Latvijā, kurš uz Černobiļu neaizsūtīja 100 cilvēkus,” sacīja A.Ā.Vērzemnieks. Arī viņš ir bijis Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieks, jau būdams pusmūžā. Taču misijā tika sūtīti arī jaunieši.
Gulbenietis Vilnis Kvēps sacīja, lai cik savādi tas izklausītos, nevar iedomāties savu dzīvi un savu likteni bez šā skarbā notikuma. Viņš aicināja atcerēties un godāt 22 likteņa biedrus – novadniekus, kuri šobrīd vairs nav starp dzīvajiem. Ar labu vārdu V.Kvēps pieminēja VSIA “Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca” mediķus, kuru rokās Černobiļā bijušie jūtas kā mājās.
I.Zitāns un A.Ā.Vērzemnieks pastāstīja, ka bijušas diskusijas par to, kādam jābūt šogad ceļu pie saviem īpašniekiem sākušās piemiņas zīmes dizainam. Atteikušies no padomju laikam raksturīgā medaļas stila, vienojušies par modernāko no visiem variantiem. Biedrības “Latvijas savienība Černobiļa” valdes priekšsēdētāja vietnieks Māris Šops iepriecināja klātesošos, ka ar šā gada 1.janvāri spēkā stājušās izmaiņas Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku sociālās aizsardzības likumā, paredzot jaunu sistēmu kaitējuma atlīdzībā šīs grupas cilvēkiem. “Sākot no janvāra līdz septembrim, visiem tiks pārskatīta kaitējuma atlīdzība, tā tiks atdalīta no pamatpensijas, un visi, kam pamatpensija būs mazāka par 355 eiro, saņems pārrēķinu un jaunu aprēķinu,” sacīja M.Šops. Kaitējuma atlīdzības apmērs būs atkarīgs no tā, kāda invaliditātes grupa ir konkrētajam cilvēkam. M.Šops lēš, ka katrs varētu saņemt vairāk nekā līdz šim un tas varētu būt robežās no 100 līdz 250 eiro.
Pēc apbalvojuma saņemšanas visi sapulcējās uz kopīgu foto. 52 gadus vecais beļavietis Dainis Brūniņš “Dzirkstelei” saka – viņš Gulbenes rajonā laikam gan ir bijis gados pats jaunākais no visiem vīriem, kuri pirms 31 gada tika aizsūtīti pašiem nezināmā, dzīvībai bīstamā uzdevumā. Tur viņš atradies 18 dienas, saņēmis savu radiācijas superporciju un palaists mājās. D.Brūniņam tad bijis tikai 21 gads. Seku likvidatoru vidējais vecums esot bijis 25 gadi. Ikdienā viņš par to, ka ir bijis Černobiļā, daudz cenšoties nedomāt, pie dakteriem lieki nestaigājot. Par savu galveno spēka un dzīvesprieka avotu D.Brūniņš uzskata ģimeni, meitas, mazbērnus.
Gunārs Eiduks, Romands Grāvītis, Andrejs Ozoliņš un Jānis Zālītis kopā pirms 31 gada ir bijuši Černobiļā pusotru mēnesi blakus atomreaktoram. Tas bijis vasaras laiks, sākot no jūlija. “Tur, kad uz vietas bijām, nedomājām, kādu iespaidu tas atstās,” atzīst druvēnietis R.Grāvītis, kuram tagad jau 67 gadi. Šis notikums vienojis vīrus uz visu turpmāko mūžu. Paši atzīst, ka vairums cilvēku par viņiem šo faktu nezina un viņi paši to nemaz necenšas afišēt. Daudzi cilvēki, kuri bijuši šajā nāves zonā uzreiz pēc avārijas, ir spējuši dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, veidot ģimenes, strādāt. Par to viņi var būt pateicīgi iedzimtai veselībai un daudzi arī mediķiem. Vīri jūtoties patīkami izbrīnīti par Iekšlietu ministrijas apbalvojumu. “Atcerējās mūs, mazos cilvēkus,” bilda R.Grāvītis.
