Ūū, Elvij, kur esi? Kur no Gulbenes pazudis atraktīvais, aktīvais jaunietis, 25 gadus vecais Elvijs Krevics, kurš savulaik bijis Tautas teātra aktieris, kultūras pasākumu dvēsele un vietējās katoļu draudzes aktīvists? Par Elviju dzirdēts, ka viņš mācījies Rīgā, tad bija darba gadi ārzemēs.
Sociālajos tīklos puisis regulāri publisko attēlus, kas vēstī par viņa gaitām un ļoti ciešo saikni ar ģimeni. Piemēram, nupat Mātes dienā viņš kopā ar māsu Līgu un viņas dzīves draugu Sinanu, brāli Rinaldu bija Berlīnē pie mammas Imaldas, lai samīļotu, lai sveiktu un lai izjustu ģimenisko garu, kas vieno visus.
“Domāju, ka bez ģimenes atbalsta būtu grūti dzīvē iet uz priekšu. Tomēr, lai cik bieži man ģimene piedāvā pārcelties uz Berlīni pie viņiem, es atsakos. Gribas būt pašam savas dzīves un likteņa noteicējam,” saka Elvijs. Šobrīd viņš pusgadu dzīvo un studē Latvijā – Rīgā. Mācās kultūras vadību Ekonomikas un kultūras augstskolā. Vienlaikus viņš attālināti no mājām turpina strādāt poļu uzņēmumā. Vasarā Elvijs atkal raudzīsies uz Rietumeiropas pusi, jo pats vēlas sapelnīt naudu studiju turpināšanai.
Mamma aizbrauca pelnīt bērnu atbalstam
No Elvija ģimenes pirmā ieņemt Eiropu savulaik devās māmuļa Imalda, kura pēc profesijas ir skolotāja un jau sākotnēji labi ir pārvaldījusi svešvalodas. Viņas mērķis bija atrast darbu Vācijā, lai materiāli nodrošinātu Latvijā radinieku aprūpē atstātos skolas vecuma bērnus. Imaldai viss izdevās, viņa kļuva par veco cilvēku aprūpētāju, darbā iekārtojoties legāli. Tas bija pats sākums pirms vairākiem gadiem. Vēlāk mammai pievienojās meita Līga, kura Vācijā sāka strādāt par viesmīli un sev tuvāk pārvilināja arī mammu. Elvijs drīz vien arī sāka savas gaitas Eiropā, strādādams dažādus darbus vairākās valstīs, bet sevi atrada Polijā, kas viņam kā katoļticīgajam vienmēr ir bijusi īpaši tuva. Beidzot uz ārzemēm strādāt devās arī jaunākais Imaldas dēls Rinalds. Tagad divi bērni mammai visu laiku ir tuvumā Berlīnē, un tas viņai ļoti palīdzot pārvarēt smagumu, kas esot sirdī vienmēr, jo gribētos būt nevis svešumā, bet Latvijā. Imalda ir no tām latvietēm, kura, strādādama ārzemēs, parūpējas un atbalsta ne tikai savus tuviniekus, bet arī citus tautiešus. Pašlaik viņas draugu lokā Berlīnē ir iekļāvies latviešu puisis Edgars, kā arī Aļona no Latvijas.
Imalda stāsta, ka tomēr Latviju viņa un bērni uzskata par īstajām mājām. Gulbenē ir viņu dzīvoklis, tuvinieki. Viņiem gribas atbraukt, satikt savējos, patērzēt ar draugiem. Dzīve ārzemēs – tā tomēr esot tikai tāda kā pagaidu situācija, dzīves nepieciešamība. “Dzīve ārpus Latvijas – tā ir dzīve svešā zemē,” uzsver Imalda. Arī Elvijs tam piekrīt: “Dzīvojot ārzemēs, es sapratu, ka esmu latvietis. Es sajutu tādu kā nostalģiju. Es internetā arvien meklēju attēlus ar Latviju. Redzot sarkanbaltsarkano karogu, tas manā sirdī plīvoja, pacelts augstā mastā. Un tā būs vienmēr, lai kur arī es atrastos. Vai es palikšu Latvijā? Šobrīd studēju trešajā kursā un domāju, ka pagaidām būšu tepat. Gribētos sevi realizēt kultūras lauciņā. Ja iespēju nebūs, varu arī pārcelties kur citur, nezaudējot pašcieņu. Tomēr… es skumšu un vienmēr domāšu par Latviju.”
Imalda saka – esot ārzemēs, ļoti svarīgi būt ne tikai inteliģentam, laipnam, bet arī saglabāt pašcieņu. Ja cienīsi citus – arī tevi cienīs, viņa uzsver. Griboties taču, lai par atbraucējiem no Latvijas runā labu. Imalda un bērni apzinoties, ka ārzemēs pārstāv savu valsti. “Es vienmēr esmu respektējis valsti, kurā tobrīd uzturos. Un runāju tās valsts valodā. Tas ir svarīgi,” saka Elvijs.
Eiropas Savienībā jūtas kā savējie, bet…
Elvijs atzīst – kopā ar mammu, māsu un brāli viņš gadā klātienē satiekas divas vai maksimums četras reizes. Taču kam gan domāti mūsdienu saziņas līdzekļi – tālruņi, internets? Protams, ar savējiem Elvijs pastāvīgi, kā saka, ir tiešsaistē. Savus vistuvākos Elvijs mīļi iesaucis par berlīniešiem, jo viņi ir tur. Viņš apzinās, ka, izejot cauri dažādām grūtībām, pārbaudījumiem, kādi piedzīvoti darba attiecībās ārzemēs, ir iegūta lielāka pašpaļāvība, valodu zināšanas. Pati pirmā svešvaloda, kuru savulaik Elvijs bija sācis apgūt klātienē, ir poļu valoda. Vēlāk puisis Polijā ir strādājis pansionātā. Ceļojot uz šo valsti kopā ar citiem katoļticīgajiem, viņš ātri sāka runāt poliski. Taču par angļu valodu bijušas bažas, izrādījās – velti! Pastrādādams Londonā, Elvijs brīvi sāka sarunāties angliski. Lai ar kādām grūtībām pašam nav nācies saskarties, esot darba tirgū ārzemēs Elvijs jūtas kā pilntiesīgs eiropietis un viņam ir savs viedoklis, piemēram, par bēgļiem no trešajām pasaules valstīm. “Lai viņi paliek tur, no kurienes nāk! Kāpēc jauni vīrieši aizbēg no savas dzimtenes, kāpēc necīnās par labāku dzīvi paši savā zemē? Kāpēc viņi ir te un grib mums uzspiest savu gribu? Mančestrā jauns čalis uzspridzinās, lai nogalinātu neticīgos. Nav mums Eiropā bēgļi nepieciešami. Zinu, kā tas ir Lielbritānijā, kur šie cilvēki bieži vien dzīvo atkritumu bedrē – neiznes atkritumus, jo par to jāmaksā, bet met tos dārzā. Kad dzīvoju Londonā, mans darba pienākums bija tīrīt pēc šādu “viesu” izvākšanās no dzīvokļa. Latvietis ir pārāk kārtīgs! Mums ir neiedomājama tādas sērgas ievazāšana,” saka Elvijs.
Būdams ārzemēs, viņš apzināti vai neapzināti ir meklējis savējos, ir gribējis iepazīt turienes latviešu kopienu. Londonā Elvijam sāpējusi sirds, ja tur satiktie latvieši savā starpā runā angliski. Vēl smagāk bijis redzēt latviešu ģimenes, kurās atvases nemaz neprot latviešu valodu.
“Svešumā ir svarīgi nepazaudēt to, kas tu esi,” domā Elvijs.
Līga saka: “Par atgriešanos Latvijā nedomāju, vismaz ne tuvākajā laikā, bet tā vienmēr būs valsts, kurā labprāt palaikam atgriezties, lai izbaudītu mieru un latviskās tradīcijas. Man ir paveicies, ka arī mamma un brālis Rinalds dzīvo Berlīnē, mēs bieži tiekamies, ja ne darbā, tad tajos pāris kopīgajos brīvbrīžos, kas nu mums katram ir doti. Ģimenes saiknes ir svarīgas kaut vai tādēļ, lai būtu kāds, kurš tevi saprot svešumā, kāds, kuram var uzticēt visu un zināt, ka tevi nepievils. Jo īpaši esot ārpus Latvijas, ir patīkami sarunāties savā valodā, un katrs brīdis, ko pavadām kopā, iepriecina.”
Imaldas pastarītis dēls Rinalds par ģimeni runā ar lielu siltumu: “Berlīnē strādāju par bārmeni ģimenes bārā/restorānā. Ko mēs nozīmējam cits citam? Tas noteikti ir atbalsts. Sākumā izjutu valodas barjeru, jo vāciski nezināju ne vārda. Bet tagad, kad riņķī jau trīs gadi, nav grūtību.” Rinaldam ir arī pārdomas par to, vai un kad viņš varētu atgriezties Latvijā. Puisis saka: “Atrašanās ārpus dzimtenes cilvēku norūda. Sākumā gribējās mājās. Likās, ka būšu dzīvē kaut ko palaidis garām, ja neatradīšos savā dzimtajā Gulbenē. Sākumā katra ciemošanās mājās bija ļoti jauka, bet ar gadiem tas mazliet zūd un vairs nav tās “sajūsmas”. Ir sajūta, ka Gulbenē ar katru gadu paliek mazāk cilvēku. Par to spriežu pēc saviem draugiem, radiem. Par atgriešanos Latvijā uz palikšanu šobrīd grūti kaut ko konkrētu pateikt. Patiesībā negribas atpakaļ. Bet mans lēmums nav atkarīgs tikai no manis viena, bet arī no mūsu valsts ierēdņiem. Sestdien notika vietējās pašvaldības vēlēšanas Gulbenē. Redzēs, vai novada domē būs ievēlētas jaunas sejas vai būs palikušas tās pašas vecās. Ja tā, tad par nožēlu. No jauniem cilvēkiem novadā es gaidu pozitīvas pārmaiņas.”
