Zemkopības ministrijas noteikumi paredz, ka turpmāk kailcirtēs varēs gāzt tievākus un jaunākus kokus, nekā līdz šim. To ierosinājuši meža īpašnieki. Tas nozīmē, ka tiek noņemti ierobežojumi koka resnumam un vecumam.
Katra situācija ir atšķirīga. Ir vietas, kur to var darīt, ir vietas, kur tas nav lietderīgi. Lietderīgi šādus kokus cirst ir tur, kur audze nav perspektīva un kvalitatīva vai ir mazs koksnes pieaugums, ja vien nav runa par speciālo koksni, lai iegūtu labu šķiedru. Šajās audzēs neko labu nepanāks, jo ir izvēlēta nepareizā koku suga, tāpēc var cirst arī tievākus kokus. Audzēs, kur ir runa par dabas aizsardzību un vecāku koku atstāšanu, domājot par ekoloģiju un tamlīdzīgi, nebūtu lietderīgi forsēt ar koku izciršanu. Piemēram, egle, kas ir augusi septiņdesmit piecus gadus, vēl var dot ļoti labu koksnes pieaugumu. Tas nozīmē, ka tur, kur no kokiem vēl ir sagaidāms koksnes pieaugums, nebūtu lietderīgi nogriezt koku tā ražīgajā periodā.
Pret ministrijas noteikumu iestājas ornitologi, bet ar viņiem ir saistītas divas lietas. Mums vienmēr gribas, lai kāds visu iedod par velti. Meža īpašniekam ir gatavi sastādīt desmit noteikumus, uzlikt un paaugstināt nodokļus par nekustamo īpašumu, grib peļņas nodokli – visu sabiedrības un ekoloģijas labā. Diemžēl par šo visu, kas sabiedrības labā, maksā meža īpašnieks. Meža īpašniekam uzliekot lielu slogu gan naudā, gan prasībās, tā ir padomju domāšana, jo beigās cilvēks, nespēdams visu ievērot, atsakās no īpašuma. Tas nav pareizi. Katrs kārtīgs meža īpašnieks apskatās katru meža stūrīti un ir gatavs desmit līdz piecpadsmit procentus ziedot ekoloģijai, atstājot vecos kokus, tāpat kā atmirstošo koksni. Tas nevar būt dominējošs noteikums, sakot – tev ir vecs mežs, tu nedrīksti to cirst tikai tāpēc, ka putniem un kukaiņiem vajag kokus, lai cilvēki varētu par tiem priecāties. Ja tā, tad samaksājiet meža īpašniekam no kopējā katla par šo upuri vai prasību, un viss kārtībā. Koki būs gan putniem, gan kukaiņiem. Ir tā, ka likumus vienmēr izdomā ne jau godīgiem cilvēkiem. Tos izdomā un ietekmē negodīgie. Tieši tāpēc ir vajadzīgs meža īpašnieka godaprāts. Ja tas ir, tad likumiem nemaz nav jābūt tik stingriem. Ja uzskatām, ka visi ir negodprātīgi, tad iznāk, ka apzinīgais meža īpašnieks ir zaudētājs, jo viņš visu izpilda, bet negodīgais tāpat smeļ krējumu. Runājot par mežu, ja valsts var atrast resursus šo ekoloģijas jautājumu finansēšanai, tad viss ir kārtībā. Lūdzu, maksājiet īpašniekam, lai viņš konkrēto meža gabalu necērt. Ja viss notiek represīvā likuma kārtībā, izvirzot noteikumus un nekādas atlīdzības nav, tas ir absurds.
