Gluži kā brāzmainais vējš pašvaldību vēlēšanu kaislības pamazām norimst. Tomēr nekas nav beidzies. Tagad viss tā īsti tikai sākas, deputātiem iesaistoties diplomātiskās sarunās par vadošajiem amatiem domē, tikai nekas vairs nav atkarīgs no mūsu līdzdalības. Lai gan nav manāmas būtiskas atšķirības ievēlēto deputātu nostādnēs, pastāv dalījums – mūsējie un citi. Turklāt savā ziņā aksioma, ka katrs vēlas to siltāko vai ērtāko krēslu. Savulaik Tautas fronte vienoja kopējam mērķim dažādu uzskatu cilvēkus. Valsts tāpat kā novada attīstībai vajadzīgs kopējs mērķis. Tagad vērojama deķīša vilkšana katram uz savu pusi – dažādos virzienos. Tas ir briesmīgi, ka mīņājas uz vietas un politiķi nevar vienoties ne par veselības aprūpi, ne izglītības reformu, ne nodokļu sistēmu. Tās ir valsts līmeņa problēmas, bet katrs droši vien var nosaukt kādu samilzušu sāpi Gulbenes novadā. Vēlētāji balsoja galvenokārt par personālijām, nevis par partijām. Taču to politika ir līdzeklis, kura lietošanas mērķis ir labklājība. Ar piebildi – ne tikai vietējo politiķu un viņu sponsoru, bet visas sabiedrības labklājība. Ja partijas un tās biedru, arī atbalstītāju prioritāte ir nauda un bauda, nevar cerēt uz patriotismu, nacionālo pašapziņu, valsts un novada uzplaukumu. Pat ilgtermiņa plānošana nav iespējama, bet bez tās nav iedomājama attīstība. Kurai no partijām ir ideoloģiskas nostādnes un tālejoši plāni? Kopš Komunistiskās partijas laikiem nekas daudz nav mainījies – cilvēki pievienojas tai vai citai partijai galvenokārt dažādu materiālo interešu ietekmē. Kādreiz tā bija iespēja iegūt dzīvokli, mašīnu vai labāku darbu, bet tagad gūstamo labumu spektrs, šķiet, ir daudz plašāks. Maz ir tādu politiķu, kas domā un rūpējas par sabiedrības, ne tikai savu labklājību. Nav nekā briesmīgāka par cilvēku, it sevišķi deputātu, kas kalpo pats savai augstprātībai un muļķībai. Katrā cilvēkā sirdsapziņa ir tā klusā balss, kura mums uzticami atklāj, kas ir labs un kas ir ļauns. Tā nekliedz, tā nepavēl, bet mudina tai sekot.
