Mana bērnība nebija ar medu apliets pieneņu lauks, tas bija apkaltis ērkšķu krūms, kas gaidīja kādu glāstu vai pilienu ūdens, kas remdētu sāpes.
Viņa dzīvoja privātmājā, kur bērnība tika pavadīta aukstās istabās. Viņas mazās, zilās actiņas redzēja cilvēkus, kas nāca, strīdējās, piedzērās un palika guļam vai grīļodamies aizgāja. Viņa, ieraugot šos cilvēkus, izdomāja izskriet ārā, lai atkal tas nav jāredz. Viņa aizskrēja spēlēties uz akas tukšajiem grodiem un iedomājās, ka ir princese, un ēda garšīgas dubļu kūkas. Kad viņa atskrēja atpakaļ ar dubļainu muti, māte viņu ieslēdza mājās un pati aizbrauca. Viņas zilās actiņas sāka pildīties ar asaru tērcītēm. Viņai sāpēja, jo viņa vēlējās tikai drusciņ mīlestības. Vai tas bija par daudz prasīts? Tad ieburkšķējās vēders, jo viņa bija izsalkusi, bet nebija, kas pabaro. Ja baroja, tad tikai ar čipsiem. Tad viņa aizskrēja uz istabu, attaisīja logu, kā bija mācījusi vecmamma, un aizskrēja ar pliku dupsi pie vecmammas. Viņai nebija kauns, tikai sāpes, kas ieskāva. Ieskrienot istabā pie vecmammas, viņu sagaidīja suņi, un tas radīja smaidu sejā. Viņa mīcījās pa mīklu un taisīja formīgus pīrādziņus. Te viņa jutās labi, te viņu gaidīja. Viņas actiņas bija sarkanas no raudāšanas, te pieskrēja māsa un visas skumjas izdzisa.
