Viss sākās ar to, ka mūsu pašu „Dzirkstelē” izlasīju informāciju par
iespēju piedalīties mūžizglītības projektā „Senior+”; izglītojošās
grupas darbosies Druvienā, Tirzā un Gulbenē. Vistuvākā Rankai ir
Druviena, tāpēc devos tur, kur mani laipni uzņēmusi grupas koordinatore,
informātikas skolotāja Tatjana Ābeltiņa. Piedalījos vairākās
interesantās nodarbības, viena no tām notika tikšanas ar Portugāles
asociācijas „mais Sidadania” pārstāvi Margaridu. Viņa pastāstīja šo un
to interesantu par savu valsti un arī to, ka Portugālē aug korķa koks,
no kura viņas valstī tiek izgatavoti dažādi priekšmeti. Tās viss bija
ļoti interesanti un intriģējoši.
Projekta „Senior+” programmā bija paredzēti senioru apmaiņu braucieni uz piecām valstīm – Portugāli, Angliju, Franciju, Itāliju un Latviju. Katra valstī jābrauc diviem cilvēkiem no Latvijas, lai veiktu brīvprātīgais darbs trīs nedēļu garumā. Savukārt uz Latviju arī brauks divi cilvēki no katras nosauktās valsts ar tādu pašu mērķi. Projekts tika radīts, pamatojoties uz vienu no starptautiskām „Erasmus+” programmām un tika atbalstīts no Eiropas Savienības fonda līdzekļiem. Projekta rakstītājas, organizatores un iedvesmotājas ir mūsu Gulbenes novada talantīgās speciālistes Anita Birzniece un Daiga Muktupavela, kuras arī ieguldīja darbu, prasmes un valodas zināšanas šī projekta tāpšanā. Tātad diviem cilvēkiem no Druvienas grupas pēc brīvās izvēles tika dota iespēja braukt uz Portugāli un trīs nedēļu laikā strādāt brīvprātīgu darbu. Tās divas bijām mēs – Rita Skrebele no Druvienas pagasta un Svetlana Zīlīte no Rankas pagasta. Viena visu mūžu sapņoja ieraudzīt okeānu, otra spēja komunicēt angļu valodā.
Ierodoties Lisabonā, tikam ļoti laipni sagaidīti, izvietoti laba dzīvoklī, iepazīstināti ar brīvprātīga darba nosacījumiem, un jau nākamajā dienā uzsākām darbu „Alimentary Bank” jeb „Pārtikas Bankā” tulkojumā no portugāļu valodas. Tā ir vieta, kur no visas Lisabonas tiek atvesta dažādu veidu pārtika, kuru mums, brīvprātīgajiem, vajadzēja sapakot attiecīgos daudzumos pēc izsniegtā saraksta. Tālāk pārtikas pakas tika nogādātās uz dažādām sociālajām institūcijām – baznīcām, sociālajiem centriem un citām asociācijām. Brīvprātīgo darbu veicām no 9.00 rītā līdz 13.00, pārējā dienas daļa bija brīva, un mēs to varējām izmantot pēc saviem ieskatiem.
Protams, atrodoties mijiedarbībā ar portugāļiem gan darba laikā, gan brīvajā laikā bija iespēja vērot cilvēkus, salīdzināt viņus ar latviešiem, ieraudzīt kopīgo un atšķirīgo paradumos, kā arī secināt. Viens no tiem ir atziņa par nepieciešamību mācīties portugāļu valodu, lai veiksmīgi komunicētu ar līdzcilvēkiem. Mūsu gadījumā vajadzēja nekavējoties mācīties skaitļus portugāliski, lai iekļautos darba procesā un nekavētu citus ar nemitīgiem tulkojumiem. Mēs to paveicām, sākumā iemācījāmies līdz desmit portugāliski, tad no desmit līdz simts. Arī pārtikas nosaukumus iemācījāmies; prakses nobeigumā mums pat uzticēja pašām sagatavot kādai institūcijai pārtiku pēc tās pieprasījuma, jo mācējām jau nolasīt skaitļus un pārtikas nosaukumus portugāļu valodā bez citu brīvprātīgo palīdzības, par ko pašas priecājāmies.
Lai pierādītu iegūtās pieredzes patiesumu, lūk skaitļi portugāliski: 1- um, 2-doiž, 3-trež, 4- kvatro, 5- sinko, 6- seis, 7– sete, 8- oito, 9 – nove, 10 –dež un t. t., negribu garlaikot ar citiem apgūtajiem skaitļiem, bet valoda nelikās grūta.
Braucot mājās, bija daudz laika, lai savstarpējās sarunās ar otru projekta dalībnieci Ritu visu redzēto pārrunātu un izanalizētu. Viņa secināja, ka visas valodas var iemācīties, lai saprastos ar cilvēkiem un darītu kopīgu darbu, nekā nepaveicamā tur nav. Cik vienkaršs atzinums, bet tas bija viens no projekta mērķiem – veicināt senioru mobilitāti, un mēs to paveicām.
Brīvajā laikā portugāļu mentori Marija Albegaria un
Luis Leitāo laipni centās izrādīt mums Lisabonas skaistākās vietas.
Starp citu, tieši viņi apciemos Gulbenes pilsētu jūlijā kā seniori no
Portugāles. Patiesi šī pilsēta ir apbrīnojama sava skaistuma un
izvietojuma dēļ. „Pilsēta uz septiņiem pakalniem” – tā vietējie to sauc.
Pilsēta virzās no kalnu pakājes līdz to virsotnēm, saules apspīdētiem sarkaniem
dakstiņu jumtiem un baltajām māju sienām, skats kopumā atstāj atmiņā
paliekošu iespaidu. Portugāle kā valsts nav liela, tā atrodas
Spānijas rietumdaļā un izvietojās gar paša Atlantijas okeāna krastu ar
lieliskajām okeāna pludmalēm. Mums bija iespēja redzēt gan pludmales,
gan puķu izrotātās, omulīgas pilsētiņas okeāna krastā. Bijām Keškaiša
pilsētiņā, sauļojamies arī 13 km garās Košta Kapuriko pludmalēs.
Protams, tika redzēts Lisabonas okeanārijs, otrais pēc Japānas lieluma
ziņā, ir apmeklēts Zooloģiskais dārzs ar tā eksotiskajiem dzīvniekiem,
tika fotografēti daudzi dabas skati un neparasti skaistas Lisabonas
celtnes.
Bet pats galvenais no visā redzēta ir cilvēki, viņu uzvedība, viņu attieksme saskarsmē ar mums, divām brīvprātīgajām no tālajām ziemeļu valstīm. Portugāļi ir draudzīgi, atvērti, ļoti toleranti pret svešiniekiem. Sākumā mūs mulsināja viņu sasveicināšanas veids – sirsnīgi apkampieni un skūpsti uz abiem vaigiem. Latvijā cilvēki sasveicinās, atturīgi sarokojoties, bet Portugālē cilvēki daudz atklātāki savu jūtu izpausmēs, un pie tā mums vajadzēja pierast un darīt tāpat kā apkārtējie, to prasmi mēs apguvām kā arī visu pārējo projekta laikā izzināto.
Mentori centās parādīt mums ne tikai galvaspilsētas skaistumu,
bet paaicināja apskatīt viņu lauku mājas ārpus Lisabonas. Tās bija
Lieldienu laiks un visi baudīja brīvdienas trīs dienu garumā. Mēs ar
prieku pieņēmām ielūgumu un devāmies līdzi Marijai un Luisam uz viņu
vecāku atstāto mantojumu 250 km attālumā no Lisabonas. Izrādās, ka
portugāļiem arī ir neapdzīvotās lauku mājas, jo pēcnācēji priekšroku dod
dzīvei galvaspilsētā. Atšķirībā no latviešu laukiem mājas saimnieku
prombūtnes laikā viņu īpašumi stāv neaizskarti – ar veseliem logiem un
durvīm, kā arī ar nenolasītiem augļiem viņu piemājas dārzos. Likums un
cilvēku tikums aizsargā neapdzīvotas lauku mājas. Pirmo reizi sava dzīvē
redzēju ziedošos apelsīnu un citronu kokus, kuros vienlaikus ziedēja
ziedi un karājās gatavie augļi. Apelsīni gulēja nenovākti zem kokiem,
tāpat ka āboli Latvijas dārzos lielas ražas gados. Bija interesanti
noplūkt apelsīnus no koka savam rokām un vēlāk pastāstīt par to saviem
tuviniekiem Latvijā. Savās lauku mājās īpašnieki atbrauc reizi mēnesī,
lai aplaistītu dāsni saaugušās, krāšņas puķes, vai appļautu saaugušo
zāli apkārt īpašumam.
Ar prieku palīdzējām saimniekam iestādīt dažus augļu kociņus viņa dārzā un ievērojām, ka par mēslojumu kociņiem saimnieks lietoja kivi augļus, kas bija jau nedaudz ierūguši. Jautāju, cik maksātu tāds īpašums, ja to iegādātos kāds gribētājs. Atbilde – apmēram 100 tūkstošu eiro, bet gribētāju nav. Tika piedāvāta cita iespēja baudīt portugāļu sauli un dārza nenolasāmos augļus, tas ir atbraukt atvalinājumā un divas, trīs nedēļas padzīvot viņu lauku mājā. Maksa par to būtu pienākums regulāri laistīt apkārt ziedošās puķes. Vienīgais nosacījums ir jāzina angļu valoda, lai brīvi komunicētu ar mājas īpašnieku. Vilinošs piedāvājums un iespēja nezaudēt kontaktus ar iegūtajiem portugāļu draugiem.
Jāpievieno stāsts par mūsu mentoru centieniem iepazīstināt mūs ar viņu asociācijas dalībniekiem. Šīm nolūkam
mūsu mentori Marija un Luis organizēja saietus savās dzīves
vietās, kur visi tika cienāti ar portugāļu ēdieniem un vīniem. Mums
bija interesanti pavērot viņu galda kultūru un uzvedības paražas, kā arī
apmierināt viņu interesi par mūsu paradumiem. Vai mēs dziedam savos
saietos? „Ak, jā, jums taču ir slavenie dziedāšanas svētki, jūs esat
dziedošā tauta.” Bija patīkami apzināties, ka Latvijas Dziesmu svētki
zināmi arī tālajā Portugalē. Tādos saietos skanēja portugāļu, franču,
angļu un pat brazīliešu valodas. Un visiem bija interesanti sarunu
stāsti vai jautājumi.
Mēs tikāmies arī ar cilvēkiem, kas zināja tikai portugāļu valodu un nekad nav dzirdējuši par Latviju vai Baltijas valstīm. Tad savukārt mēs stāstījām, ka mūsu valsts atrodas pie Baltijas jūras, ka tā ir viena no trim Baltijas jūras valstīm un atrodas tieši to vidū. Samērā nesen Baltijas valstis atguva neatkarību no padomju varas, un tagad mēs paši esam savas zemes saimnieki. Tāds izskaidrojums ir saprotams vienkāršiem cilvēkiem, jo paši portugāļi atbrīvoja sevi no totalitārās valdības arī tikai 1974.gada 25.aprīli, un katru gadu šī diena tiek tautā plaši atzīmēta. Portugāle ir demokrātiska valsts, kurā augsti tiek vertētas cilvēku tiesības uz veselības aprūpi, labas izglītības iegūšanas iespējām, taisnīgu atalgojumu un cilvēka cienīgām pensijām, kuru lielums nav mazāks par valstī noteikto minimālo algu (noskaidrojām, ka tā ir 600 eiro apmerā).
„Cik žēl, ka aizbraucāt no Lisabonas 24.aprīlī! 25.aprīlī mūsu valstī ir lielie Neatkarības svētki, daudz skaistu pasākumu Lisabonā par godu šīm datumam, bet jūs, diemžēl, tos neredzēsiet,” tā teica mūsu jauniegūtie portugāļu draugi, kad mūsu projekta laiks bija beidzies un pienācis laiks doties atpakaļ uz savu mīļo un dārgo dzimteni – Latviju. Mums taču pašiem līdzīgi svētki ir priekšā, jo 4.maijā mūsu Latvija arī svin Neatkarības svētkus. Iepriekšējā dienā, 23.aprīlī, bija noslēdzies mūsu brīvprātīgais darbs „ Alimentary Bank” asociacijā, un mums abām tika pasniegti sertifikāti par godprātīgi nostrādātām 60 stundām sabiedrības labā. Asociācijas vadītaja Ana Vara atvadoties pateica, ka mūsu atbildīgā pieeja pret pienākumiem bijis labs stimuls citiem asociacijas brīvprātīgajiem, turklāt nepalika bez ievērības mūsu centieni apgūt valodu darbam vajadzīgajā līmenī. Tikam vēroti, vērtēti un palikām abpusēji gandarīti par savstarpēji veiksmīgu komunikāciju.
Jāsaka, ka sākumā nebija viegli, brīvprātīgais darbs prasīja gan
fizisku izturību, gan psiholoģisku saderību ikdienas mijiedarbībā ar
portugāliski runājošiem. Tagad mēs sakām: „Mēs to paveicām!”.
Atvadoties no kolēģiem, palūdzām izveidot kopīgu bildi ar mūsu
melnādainām virtuves saimniecēm, kam viņas labprāt piekrita, jo mēs
iepriekš nekad neaizmirsām pateikt viņām „muito obrigado” (ļoti
pateicamies par garšīgām pusdienām!).
Atšķirībā no Latvijas Portugālē
daudz melnādaino cilvēku un, cik es vēroju, tur nav nekādas
diskriminācijas. Jautāju mentoriem par valdošiem uzskatiem par cilvēkiem
ar citu ādas krāsu un saņēmu pārliecinoši pozitīvu atbildi, ka nav
nekādu atšķirību starp Portugālē dzīvojošiem. „Ādas krāsai, nedz
cilvēka izcelsmei nav nozīmes, ja viņš runā portugāļu valodā, mācās mūsu
skolās, pieņem mūsu, katoļu reliģiju un līdzvērtīgi strādā līdzās,”
tāda bija mentoru atbilde.
Portugāļi sauc melnadainos iedzīvotājus „mariskos”, un tādus pašus nosaukumus es ievēroju uz veikalu, kafejnīcu vai bāru durvīm, no tā secināju, ka vietējiem marokāņiem ir tādas pašas biznesa iespējas kā visiem pārējiem šeit dzīvojošiem. Portugāles valsti no Āfrikas kontinenta, kurā arī atrodas Maroka, atdala Gibraltāra šaurums, kurš ir tikai 600 km attālumā no Lisabonas. Nekad nedomāju, ka nokļūšu vietā, kas ir tik tuvu Āfrikas kontinentam. Bet mēs tur bijām, kaut reizēm liekas, ka tas viss ir kaut kāds brīnumains sapnis. Lai nu kā liktos, mūsu līdzdalības laiks šajā brīnumskaistajā projektā ir pagājis neticami ātri. Mēs esam bezgala pateicīgas šā projekta veidotājām Anitai Birzniecei un Daigai Muktupāvelai par doto iespēju redzēt, dzirdēt un baudīt šīs eksotiskās valsts dažādības un atšķirības.
Gribu piebilst, ka Luiza, kas ir viena no pirmajiem projekta veidotajām Portugālē, tiekoties ar mums, brīvprātīgajām no Latvijas, lūdza nodot „daudz, daudz buču Anitai Gulbenē”. Mēs abas, projekta dalībnieces, pievienojamies Luizas teiktajam ar daudziem pateicības vārdiem šā projekta rakstītājām: „Liels paldies, many thanks, muito obrigado”. Tagad Gulbenes domes kārta uzņemt viesus no Portugāles jūlijā, kad viņi ieradīsies Gulbenē ar atbildes vizīti. Nav šaubu, ka Latvijai ir ko parādīt viesiem no tālās Portugāles, lai pavadītais laiks šeit paliktu tikpat neaizmirstams, kā mums Portugālē.
Noslēgumā varu pateikt ar pilnīgu pārliecību, ka mūžizglītības
programmā jābūt svešvalodu un informācijas tehnoloģiju mācībām, lai
Latvijas seniori orientētos un iekļautos pārmaiņu nesošos notikumos un aktīvi līdzdarbotos tajos.



