Bijušajai gulbenietei, vecmātei Aijai Mikovai šogad aprit 40 gadi, kopš viņa strādā vecmātes amatā. Šajā laikā viņa ir palīdzējusi nākt pasaulē vairāk nekā 7000 bērniņu. Apmēram 2000 ir piedzimuši ūdenī. Lai arī viņa jau vairākus gadus nestrādā Gulbenē un pie mums arī vairs nav dzemdību nodaļas, Gulbenes mammas meklē tieši Aiju, lai viņa palīdzētu pasaulē nākt mazulim. “Jā, pie manis brauc uz dzemdībām arī no Gulbenes. Biežāk gan jau tie ir pašas pieņemtie bērni. Savukārt mammas, kuras pašas ir dzemdējušas pie manis, top par vecmāmiņām,” saka Aija.
Vajag drosmi
Strādājot Gulbenē, Aijai vienmēr patika virzīties uz augšu savā vecmātes profesijā. Viņa vienmēr vēlējās ieviest jaunāko, tādēļ, kā pati atzīst, tāds baltais zvirbulis vienmēr ir bijusi. Tagad Aija piedalās starptautiskos semināros, bieži vien ar savām tēmām. Vada topošo vecāku skolas Rīgā, Siguldā, Valmierā, Krimuldā. “Zināšanas ir jānodod tālāk. Savā profesijā esmu sasniegusi kalngalu. Būt par vecmāti – tā nav profesija, bet dzīvesveids. Tu nekad nezināsi, kad būsi mājās, nekad neieplānosi atvaļinājumu, nekad mierīgi nedzīvosi. Cietīs ģimene, ja būsi izvēlējusies strādāt par vecmāti. No valsts darba Valmierā esmu aizgājusi. Visu apvienot nevar. Strādāju Siguldas slimnīcā, dzemdībās mājās, kā arī man pieder sava dzemdību māja, tautā iesaukta par “Harmoniju”. Tā darbojas jau septīto gadu, un tajā ir piedzimuši 740 bērniņi. Viegli tas nav. Vajag lielu drosmi, lai nezaudētu sevi. Mums piešķirts medicīnas tūrisma statuss. Tas nozīmē, ka no jebkuras valsts ģimene var doties sagaidīt savu mazuli dzemdību mājā. Biežāk ierodas no Krievijas, kur ārpus stacionāra dzemdības nav atļautas. Ir iepazītas vairākas kultūras, to tradīcijas. Pretim dodam savējās,” stāsta Aija.
Viens liels bardaks
Nostrādātos 40 gadus Aija raksturo ar kādas dziesmas vārdiem: ir visādi gājis un visādi bijis. Viņas pirmā darbavieta bija Gulbenes slimnīca. “Toreiz jau nemaz tā nevarēja – strādāt, kur gribas. Uz skolām nāca pieprasījumi, cik vecmātes nepieciešamas katrā rajonā. Un, ja tu tur dzīvoji, tad arī bija jāatgriežas strādāt. Uzreiz arī nevarēja tikt strādāt par vecmāti. Vispirms bija jāpastrādā pie bērniem bērnu palātā. Un tad, kad vecākajām vecmātēm bija atvaļinājumi, mums, jaunajiem, iedeva kādu dežūru. Parasti vairāk jaunajiem deva naktsdežūras, jo vecās vecmātes naktīs gribēja atpūsties. Strīdi parasti bija par svētkiem, jo Līgosvētkos, Ziemassvētkos, Jaungadā neviens negribēja strādāt, toties valsts svētkos tieši pretēji – visām gribējās strādāt, jo par tām dežūrām maksāja dubultā,” atceras Aija.
Viņa stāsta, ka tajos laikos vecmātēm algas nebija lielas, tādēļ viņai nesaprotama ir pašreizējā ažiotāža par algām, par darba laikiem. Pirms 40 gadiem dzemdību nebija mazāk, bet darba bija daudz vairāk. “Es biju gan bērnu māsiņa, gan vecmāte, gan sanitāre vienā personā. Slimnīcā bija galvenais ārsts, divas grāmatvedes, galvenā māsa un saimnieks. Tagad ir programmu programmas, bet nezin cik grāmatvežu netiek galā ar to, kā arī administratīvais korpuss izaudzis tā, ka vari tikai brīnīties. Kā tikai tagad nav?! Domāju, ka naudas medicīnai ir pietiekami. Vienkārši tā tiek nepareizi sadalīta un izmantota. Būtu labi, ja nauda sekotu dzemdētājai, bet diemžēl tā nav. Speciālistu trūkums? Ne jau naudā ir būtība. Viens mazs solis – ieviest, ka katram speciālistam būtu jānostrādā zināms skaits dežūru stacionārā un tikai tad viņš varētu strādāt savā privātpraksē. Agrāk bija liela sakārtotība medicīnā, pašreiz – viens liels bardaks. Skumji,” spriež Aija.
Izmaiņu ir daudz
Viņa atceras, kā šuva maskas, kuras bija jāmaina ik pēc četrām stundām, kā mazgāja autiņus, nesa tos uz veļas māju, dalīja pusdienas, mazgāja traukus. Sanitāres toreiz bija grūti atrast. Parasti šo darbu izvēlējās tādas, kas pēc algas saņemšanas uz nedēļu pazuda. “Tad nu tādos brīžos biji viena,” saka Aija un piebilst, ka ginekologi dežurēja mājās un vecmātēm bija pat bailes dažreiz viņus saukt uz slimnīcu, it sevišķi nakts stundās, jo tad viņi kļuva dusmīgi. Bet laiks gāja un viss mainījās uz labāko. Parādījās pirmās ģimenes dzemdības, arī tēvs tajās varēja piedalīties. Šodien to uzskata par dabisko dzemdību sastāvdaļu. Kultūrā ir daudz mainījies. Vairs netiek nošķirtas vīriešu un sieviešu darbības jomas. “Bet, piedaloties ģimenes dzemdībās, ir jāuzdod jautājums – kam šī piedalīšanās ir svarīgāka? Sievai, bērnam, vīrietim pašam vai vecmātei?” aicina aizdomāties Aija.
Viņai prātā nāk kāds gadījums, kad, nākot iekšā pa durvīm, pirmais, ko dzemdētāja paziņoja – viņai būs ģimenes dzemdības! “Atbildēju, ka labi, lai tā būtu. Nu un ko jūs domājat? Vīrs, kā likās gultā, tā aizmiga un krāca tā, ka jumts cēlās. Pa to laiku dzemdētāja skraida pa koridoru, jo viņai jau nav vietas, kur apgulties. Sākas izstumšanas periods, un jāiet uz dzemdību zāli. Es viņai jautāju – vai celsim to vīru augšā? Viņa man atbild – nē, lai guļ. Tā arī nesapratu, kāda palīdzība no vīra puses viņai bija nepieciešama,” stāsta Aija.
2003.gadā parādījās arī pirmās dzemdības ūdenī. Pirmās līgumdzemdības, kad vecmāte varēja vadīt fizioloģiskas dzemdības viena pati. 2006.gadā Gulbenē notika pirmās dzemdības mājās. Tas bija Skolas ielā. 17.jūnijā pulksten 6.20 ar svaru 4200 grami pasaulē nāca meitenīte. “Tagad viņa jau ir liela meitene,” saka Aija.
Viņa skaidro, ka dzemdību norisē nekas nav mainījies. Jauna ir tikai to cilvēku attieksme, kuri vada šo procesu – vairāk tehnoloģiju, vairāk medikamentu, vairāk rituālu. Grūtniecība esot pārvērsta par lielu biznesu. Savukārt vecmātes darbs gan ir mainījies. Katrai vecmātei ir dota iespēja pilnveidoties, vadīt grūtniecību, izglītot vecākus, vadīt dzemdības, piedalīties pēcdzemdību aprūpē, veidot savu praksi, sniegt konsultācijas topošajiem vecākiem. “Vajag tikai darboties, ne gausties, ka mums par to nemaksā. Ticiet, citās valstīs to likumdošana neatļauj,” uzsver Aija.
Svarīga ir attieksme
Viņai žēl, ka dzemdību nodaļas Gulbenē vairs nav. “Varbūt vajadzēja tomēr kaut kā mēģināt saglabāt, jo ieguvējas jau būtu pašas Gulbenes māmiņas. Savā laikā arī Siguldā likvidēja dzemdību nodaļu, bet vecmātes neatlaidās un cīnījās, kā varēja. Izveidoja maksas nodaļu un uzvarēja. Pašlaik tā ir viena no labākajām dzemdību nodaļām. Ļoti daudz brauc no Rīgas, jo mazās slimnīcas ir tik mīļas, un attieksme ir svarīga. Var izremontēt un kaut ar zeltu noklāt durvju rokturus, bet, ja nebūs attieksmes, neviens šīs durvis vaļā nevērs. Nav vairs tie laiki, kad pacienti bija priekš mums, mēs esam priekš viņiem. Un jāstrādā katra pacienta vērtību skalā. Priecē Madonas dzemdību nodaļa, kur ir skaistas telpas, atsaucīgas vecmātes, kā arī tā, ir pašreiz vienīgā nodaļa, kas praktizē dzemdības ūdenī tajā pusē. Prieks, ka ir vēlēšanās to darīt. Dzemdības ūdenī ir mans mīļākais dzemdību veids, tādēļ dalos ar savām zināšanām ar citām vecmātēm, kurām ir patiesa interese par to,” saka Aija.
