Bagātas ir tās zemnieku saimniecības, kurās plecu pie pleca strādā vecāki un viņu bērni, jo tajās valda lietišķas sarunas un pat strīdi, pieredzes apmaiņa, kad vecāki ieklausās arī jaunās paaudzes uzskatos un spriedumos. Tāds piemērs ir arī Daukstu pagasta zemnieku saimniecības “Upītes USG” saimnieks Uldis Hanzens un viņa dēls Sandis, kuri ir izvēlējušies saimniekot bioloģiski – videi draudzīgi, katrs izveidojot savu saimniecību.
Tēvs un dēls, abi kopā liekot prātus, ļoti daudz domā, kā vēl būtu iespējams papildināt saimniecību ienākumus. Abi uzskata, ka piena lopkopība un gaļas lopu audzēšana ir ienesīgas lauksaimniecības nozares, lai gan tad, kad saimniecībā atsevišķā aplokā ganījās tikai daži gaļas lopi, Uldis šo nozari par īpaši ienesīgu neuzskatīja, jo peļņa – reizi gadā, pats palikdams uzticīgs piena lopkopībai. Tagad, redzot, kā savā saimniecībā strādā Sandis, viņš pozitīvi vērtē dēla izvēli, jo vairāk tāpēc, ka pa dienu Sandis strādā Gulbenē.
Saimniecībās strādniekus nealgo
Ar lauksaimniecību Uldis nodarbojas kopš 1989.gada. Viņš bija starp pirmajiem desmit Breša zemniekiem Gulbenes rajonā. Kavējoties atmiņās par to, kā viss sākās pirms divdesmit astoņiem gadiem, Uldis atminas, kā sācis apstrādāt zemi, kur pēc meliorācijas bija palikuši akmeņi un koku saknes. Saimnieks atzīst, ka plēsies kā traks, kamēr zemi padarījis lauksaimniecībā izmantojamu. Visas saimniecības ēkas tikušas uzceltas no jauna. Šodien daudzi no tiem, kuri sāka nodarboties ar lauksaimniecību tajā laikā, saimniekošanai jau atmetuši ar roku. Daudzi zemnieki, izveidojot saimniecību, vispirms steidza uzbūvēt jaunu māju, bet Uldim bija cits saimniekošanas princips – vispirms jātop labām saimniecības ēkām, jo bez lauksaimnieciskās ražošanas tikai ar lepnu māju kalna galā nekā nebūs.
Ulda saimniecībā kopā ar lauksaimniecībā izmantojamajām platībām ir arī mežs – kopumā aptuveni 109 hektāri. Tiek audzēti tikai zālāji lopbarībai, bet graudus lopu barošanai saimnieks pērk no bioloģiskajām saimniecībām. Daļa lauksaimniecībā izmantojamo platību ir nomas zeme. No 20 slaucamām govīm piens pārstrādei tiek atdots akciju sabiedrībai “Preiļu siers”.
Algotus strādniekus Uldis talkā neņem, tāpēc saimniecībā visi darbi lielākoties tiek veikti tikai ar pašu rokām. Tas prasa, lai abi saimnieki – tēvs un dēls – rūpīgi sekotu visam jaunajam. Pamatīgi tiek izrēķināti visi ieņēmumi un galvenais jau izdevumi. Tieši tāpēc pirms vairākiem gadiem Uldis no koka, nevis no metāla, jo tas tomēr ir dārgs materiāls, uzbūvējis lopiem vaļēja tipa nojumi, kur tās malās ierīkotas lopu guļamvietas, bet barība tiek likta pa vidu nojumei. Arī mazie teliņi tiek turēti lepnā mājā ar jumta logiem, jo Ulda saimniecībā cieņā ir visu lietu kārtība. Tāpēc arī no Ulda saimniecībā aprūpētajām govīm tiek iegūta tikai kvalitatīva produkcija. Viņam pieder arī kādreizējā iecere pienu pārdot pudelēs, bet no šīs domas Uldis atteicies, jo tad nāktos būvēt prasībām atbilstošu pārstrādes cehu, jo ar jau esošo piena māju vien nepietiktu.
Graudaugus ne vecais, ne jaunais saimnieks šobrīd neaudzē tāpēc, ka dabas untumus neviens, pat vislabākais lauksaimnieks nevar iepriekš paredzēt. Bijis laiks, kad “Upītēm” piederošajos tīrumos viļņojušās arī labības druvas. Lauksaimniekam nācies pieredzēt dažādus rudeņus – gan ļoti sausus, kad jau tīrumā varēts iekult gandrīz sausus graudus, gan arī ļoti mitrus, kad graudu kaltēšana bijusi saistīta ar prāviem izdevumiem. Tad arī pieņemts lēmums lopiem graudus pirkt no bioloģiskajām saimniecībām, lai gan īpaši dzīvnieki ar miltiem lutināti netiek.
Visvairāk tieši Uldi sadusmo fakts, ka ir cilvēki, kuri viņiem piederošo lauksaimniecībā izmantojamo zemi paši neizmanto, nedz arī iznomā. Ir arī tādi, kam zeme – Daukstu pagastā, bet paši – Latvijas otrā pusē. Uldis joprojām pastāv pie pārliecības, ka tiem zemes īpašniekiem, kas nekopj savus īpašumus, vajadzētu noteikt sodu, piemēram, nosakot lielu īpašuma nodokli. Ja arī tas nelīdzētu, tad zemi vajadzētu atsavināt.
Laukos atpūšas strādājot
Sandis, kurš pievērsies gaļas lopu audzēšanai, soli pa solim, ataudzējot telītes, iet pretim prāvam gaļas lopu ganāmpulkam. “Es vēl esmu saimniekošanas pašā sākumā. Saimniecībai arī vēl nav nosaukuma, jo esmu reģistrējies kā privātpersona. Gan jau ar laiku. Arī cilvēki ir dažādi – vieni, kam otra veiksme skauž. Tuvākie kaimiņi jau zina, kā man sokas,” Sandis, uzskatot, ka viņam ir veicies, jo blakām ir tēvs, kurš neskopojas ar labu padomu un lauksaimnieciskiem ieteikumiem. Arī tēvs var justies mierīgi, zinot, ka viņa iesāktajam darbam ir turpinātāji. Sandis bilst, ka darba mīlestību tēvs ieaudzinājis jau kopš bērnības. Dīkā vaļoties neesot bijis ļauts. “Dēls jau raujas viens pats. Viegli viņam nav. Vakaros pēc darba līdz melnai naktij strādā. Īpaši tagad, kad jāizmanto labais laiks, lai sagatavotu lopbarību,” Uldis uzliela Sandi.
“Uzskatu, ka man ir salīdzinoši maz lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Kopā ar nomas zemi aptuveni simts hektāru. Zemi nomāju Galgauskas un Daukstu pagastā. To izmantoju gaļas lopu ganīšanai, kā arī lopbarības sagatavošanai. Gaļas lopus pārdodu caur izsoļu namiem, jo tas ir izdevīgāk, nevis pārdot uzpircējiem. Ja neizdodas pārdot caur izsoļu namiem, tad vedu uz vietējiem gaļas kombinātiem. Ar lauksaimniecību būtībā sāku nodarboties, pateicoties tikai tēvam, jo viņš visā ielika pamatus. Man tagad tos atliek tikai pamazām papildināt. Ikdienā ejam abi roku rokā, palīdzam viens otram visos darbos, jo abas saimniecības uzskatāmas kā viens veselums. Ja man saimniekošana būtu jāsāk no nulles, diezin vai es to spētu. Kā jau visās ģimenē, abi dažkārt arī pastrīdamies, tomēr galvenais, lai mūsu saimniekošanai būtu labs rezultāts.
Gan dēls, gan tēvs atzīst, ka laukos cilvēki atpūšas strādājot, jo tāda brīvā laika, kad nekā nav ko darīt, praktiski neesot. Sandim pašam ir sava ģimene. Klusāki ir tikai ziemas mēneši, bet tad tiek gādāts, lai saimniecībā iegādātā lauksaimniecības tehnika būtu savesta kārtībā.
