Gulbīša vidusskolas vārds izskanējis Latvijā. Skolas audzēkņi veiksmīgi piedalījušies zīmējumu un sacerējumu konkursā “Sibīrijas bērni 1941./1949.”. Par augsto sasniegumu audzēkņiem Eduardam Stabiņam un Kārlim Gustavam Jansonam bija iespēja tikties ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni.
Fonds “Sibīrijas bērni” bija izsludinājis sacerējumu un zīmējumu konkursu “Sibīrijas bērni 1941./1949.”, rosinot bērnos interesi par Latvijas vēsturi, par 1941.gada deportāciju, par bēgļu gaitām. Konkursā piedalījās trīs Gulbīša vidusskolas audzēkņi: Eduards, Kārlis Gustavs un Zintis Vītols. Skolotāja Aelita Blūma bija tā, kura mudināja skolēnus izzināt mūsu valsts un savas ģimenes vēsturi, kā arī stiprināt savu piederības sajūtu Latvijai.
Savā vecuma grupā domrakstu konkursā Eduards ieguva 1.vietu, kā arī 100 eiro lielu naudas balvu, savukārt Kārlim Gustavam – specbalva zīmējumu konkursā. Abi puiši 14.jūnijā devās uz Rīgu, kur piedalījās svinīgā pasākumā un tikās ar prezidentu. “Esmu priecīga par audzēkņu panākumiem. Paldies gan viņiem, viņu vecākiem un skolotājai par ieguldīto darbu,” uzsver Gulbīša vidusskolas direktore Sarmīte Puriņa.
Eduarda mamma Sarmīte Supe-Stabiņa stāsta, ka konkursa tēma ģimenei ir aktuāla, tāpēc dēls, skolotājas mudināts un atbalstīts, piekritis konkursā piedalīties. Eduards izzinājis ģimenes vēsturi, klausījies vecmammas un vecvecmammas stāstus. “Šo stāstu stāstīšana lika viņām atgriezties pagātnē,” saka Eduarda mamma Sarmīte un piebilst, ka varbūt šajā vecumā bērniem vēl grūti visu uztvert, bet tas noteikti liek padomāt un aizdomāties.
“Pirms devāmies pie prezidenta, Eduardam bija jāsagatavo citāts no sava darba, kas bija jānolasa konferences laikā. Dēls bija ļoti uztraucies, bet tā bija liela pieredze. Viņš savu darbu nolasīja pārliecināti un skaisti. Bija milzīgas emocijas! Manai mammai, tas ir, Eduarda omei pēc vairāku gadu pārtraukuma tagad būs iespēja doties uz Sibīriju apskatīt savu bērnības vietu. Brauciens notiks kopā ar fonda “Sibīrijas bērni” dalībniekiem jūlija beigās, augusta sākumā,” stāsta Sarmīte.
Kārļa Gustava mamma Dināra stāsta, ka dēls ar lielu aizrautību un degsmi iesaistījies ģimenes vēstures izzināšanā. “Dēls rakstīja domrakstu par manu mammu, kura kā bērns četru gadu vecumā tika izsūtīta uz Sibīriju 1949.gadā. Šis notikums ir tik sāpīgs, ka vijas visam mūžam cauri, bet mana mamma cenšas atcerēties labo, kas bijis laikā, kad viņa dzīvoja Sibīrijā, piemēram, kā viņa jājusi uz kazas un saņēmusi pērienu no savas vecmammas ar žagaru. Mēs necenšamies katru gadu plēst vaļā brūces. Protams, mēs to pieminam. Daudz ir runāts, kādi toreiz bērniem bija apstākļi, mācoties skolā. Bija bargs sals, trūka apģērba. Pareizticīgie uz kapiem aizgājējiem saliek ēdienu, un mana mamma atceras, kā viņi, bērni būdami, čiepa šo ēdienu, jo ļoti gribējās ēst,” stāsta Dināra un piebilst, ka pēc tikšanās ar prezidentu emocijas joprojām ir spilgtas.
Manas vecvecmāmiņas stāsts
Latvija ir maza valsts Baltijas jūras krastā. Maza valsts, kura nākamgad svinēs simts gadu dzimšanas dienu. Šo simts gadu laikā ir daudz kas piedzīvots un izciests. Viens no sāpīgākajiem notikumiem bija 1941. un 1949.gadā, kad daudzi cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju. Ģimenes ar maziem bērniem tika ieliktas vagonos un izsūtītas no Dzimtenes. Tur tālajā Sibīrijā viņus gaidīja bads, ciešanas un ilgas pēc mājām. Arī manā ģimenē izsūtīšana palikusi atmiņā, jo 1949.gadā no Skrīveriem tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa, kura ar savu ģimeni nonāca Sibīrijā Omskas apgabalā. Mana vecvecmāmiņa man pastāstīja, ka viņas ģimenei ļoti paveicās, vairāk nekā citiem, jo Omskā dzīvojošie vietējie iedzīvotāji viņus uzņēma draudzīgi. Vecvecmāmiņa Sibīrijā apprecējās ar vecvectēvu, kurš bija vietējais sibīrietis. Tur, tālajā Krievijā, viņiem piedzima trīs meitas, un 1963.gadā viņi atgriezās Latvijā. Manai omītei bija tikai 8 gadi, kad viņi atbrauca uz Latviju. Atgriešanās bija laime, bet bads un nabadzība valdīja arī te. Tomēr šķita, ka Latvijā katrs akmentiņš palīdzēja izdzīvot. Ir pagājuši jau daudzi gadi, un šogad vasarā mana omīte dosies uz Sibīriju, lai apmeklētu savu dzimšanas vietu. Man šķiet tā dīvaini, ka vecmāmiņa saka: “Mana Dzimtene ir Sibīrija…” Bet tā jau arī ir. Bērni, kas tur dzimuši, slikto neatceros. Mana vecvecmāmiņa nu jau ir pavisam sirma, maz ko var pastāstīt, dzīves nogurums ir ņēmis savu, tomēr pa telefonu stāsta un atceras. Kad vecvecmammas ģimene ieradās Omskas apgabalā, vairākas ģimenes salika dzīvot kopā lielā šķūnī. Tikai pēc 2 nedēļām babas Tatjanas ģimenei ierādīja mazu pirtiņu, nu varēja dzīvot atsevišķi. Kolhoza priekšsēdētājs trāpījies diezgan lādzīgs cilvēks un uzreiz vecvecmammas tētim ierādījis sarga darbu, bet vecvecmammai bija jāstrādā par piena kannu vedēju. Aizjūgts gan bija nevis zirgs, bet bullis. Sibīriešiem tika stāstīts, ka no Latvijas tiks ievesti ragaini, nemazgājušies un briesmīgi cilvēki. Tomēr, kad turienes cilvēki ieraudzījuši, ka latvieši ir kārtīga, strādīga tauta – palīdzējuši, kā nu kurš varējis, lai pirmo laiku varētu izdzīvot. Ar kartupeļiem, dārzeņiem, pat speķis nests. Kolhoza priekšnieks, redzot, cik strādīgi un godīgi cilvēki – latvieši, atļāvis no fermas vakarā paņemt litru piena. Man palicis atmiņā kāds atgadījums, ko vecvecmamma Tatjana atcerējās par Jevsjuku (sādžas nosaukums) balli, jo nav jau bijis iespēju sapucēties. Tad galdautam pa vidu izgriezusi caurumu, iekāpusi kā svārkos, vidukli apsējusi un devusies ballēties. Vēl man patika, kad vecvecmāmiņa stāstīja, kā vienreiz, kad braukusi ar pilnām piena kannām no darba, bullis esot izjūdzies. Ilgi nācies gaidīt palīdzību. Mana vecmāmiņa Valentīna piedzima 1955.gadā. Es ar interesi klausos savas vecmāmiņas stāstos par Sibīriju. Viņa gan tai laikā bija vēl tikai bērns, tomēr spilgti palicis atmiņā brāziens no tēva par cukura maisu. Cukurs bijis retums, tādēļ tēvs cukura maisu piesējis pie griestiem šķūnītī, lai meitas nelien klāt. Mazās māšeles līdušas viena uz otras, izdūrušas caurumu maisā, un viss cukurs izbiris zemē, taču ar zemi un skaidām arī esot šķitis labs.
Šādu mazu atmiņu ir daudz. Mani tās saista, jo reizēm šķiet, ka esmu “iemests” citā laikā, citā īstenībā. Cenšos iztēloties to, ko redzējusi vecmāmiņa manā vecumā tur, Krievijā. Ziemas tur bijušas bargas un spēcīgas. Māju tuvumā augusi skaista bērzu birztaliņa, kuras tuvumā esot bijis liels dīķis ar daudzām, daudzām pīlēm. Tomēr omīte saka arī to, ka tad, kad viņai piešķirts Latvijas represēto statuss, viņa smīnējusi, jo nejutās taču ne izsūtīta, ne cietusi, bet vienu gan apgalvo, ka viņas Dzimtene ir tur – Omskā (Jevsuki, Isiļkovļas rajons, Omskas apgabals).
Manas ģimenes stāsts ir viens no pozitīvajiem, taču daudziem Sibīrijas stāsts ir asaru pilns.
Latvijas simtgadē gribas novēlēt, lai nekas tāds nav jāpiedzīvo mums nemūžam.
– Eduards Stabiņš
