Man patīk labi padarīts darbs, bet ir dienas, kad viss pinas un tinas, nepadodas un nesanāk – pat ikdienišķas un ierastas lietas. Pēkšņi es vairs nemāku pagatavot ēdienu un zeķē valdziņi kārtojas šķībi un nelīdzeni. Tādos brīžos ir skaidrs – viss ir jānoliek malā, lai “nostāvas”, paiet laiks un visi “puzles gabaliņi” nostājas savās vietās.
Ja ir iespēja, tad nevajag sevi mocīt un piespiest izdarīt kaut ko, kas šobrīd nepadodas, šādam darbam nav rezultāta. Kaut pirmajā brīdī ir gandarījums – jā, esmu varonis, esmu izdarījis, pēc brīža secini – nē, nav… Ir izdarīts, bet tikai ķeksīša pēc. Mīļā miera labad kaut ko paveic, neieliekot šajā pasākumā ne savas rūpes, ne mīlestību. To uzreiz sajūt, it sevišķi paši tuvākie cilvēki, tāpēc jāpadzīvo kādu laiku tādā kā testa režīmā līdz brīdim, kad sajūti – ir, būs! Neko nevajag darīt ķeksīša pēc, jo tam nav svētības, tas nedod gandarījumu un nenes augļus, un pats interesantākais – pasaule neaiziet bojā no tā, ka neesi kaut ko izdarījis!
Jūnijs ir izlaidumu mēnesis, tikko biju radu bērna 9. klases izlaidumā mazpilsētā, kur cits citu pazīst. Stīvi smaidi, neveikli, sapucēti cilvēki, kuri kautrīgi notrauš pa asarai. Tikai kāds mazulis visu, kas notika apkārt, izdzīvoja pa īstam: kad skanēja mūzika, dejoja, kad visi aplaudēja, tad mazās roķeles sparīgi sitās viena pret otru. Viņu absolūti neinteresēja, kas kuram bērnam mugurā, cik liels rožu pušķis tiek pasniegts, kādu dāvanu klase pasniedz skolas vadībai, viņš patiesi priecājās par notiekošo, neslēpjot savas emocijas.
Emocijas ir mūsu ikdienas sastāvdaļa – tās nav jāslēpj! Gribi raudāt – raudi, gribi smieties – smejies! Jo mēs esam dzīvi cilvēki un mūsu iekšējais bērns zina, ko dara. Viņš dzīvo! Dzīvo tu arī, ar smaidu un vieglumu!
