Latviešiem vieni no iecienītākajiem un svinētākajiem svētkiem ir tieši Līgosvētki, tradīcijām bagātākie svētki, svētki, kuros visvairāk izjūtama cilvēka saplūšana ar dabu. Ja draugu vai ģimenes lokā ir sava Līga vai Jānis, īsteni latviska vārda īpašnieki, tad svētki vēl jo vairāk ir izdevušies.
Beļaviete Līga Tuļķe ir sapratusi, ka šajos svētkos daudz lielāka vērtība ir nevis mielasta gatavošana ciemiņiem, bet gan būšana kopā ar dabu. “Pēdējos gados šos svētkus svinu rimtāk. Agrāk sēju sieru, cepu pīrāgus. Tad sapratu, ka šajā procesā pats esi paguris, darīdams priekš citiem, bet gribas jau priekš sevis. Palutināt un mīlēt sevi. Būt mijiedarbībā ar dabu,” atzīst Līga, kura tic dabas spēkam. Vasaras saulgriežiem piemītot maģiskums un īpaša burvība. Šajā laikā vāktajām zālītēm un slotiņām ir dziednieciskas īpašības, tajās ir debesu un zemes spēks. Arī vainagu pinot, visas puķes jau nenākot pretī, un tās kuras nāk, tad arī tiek iepītas vainagā. “Viss notiek pēc iekšējām sajūtām, arī slotiņas sienu pēc iekšējām sajūtām. Es gan augus vācu mazāk, bet slotiņas gan sienu. Saulgriežu laikā sietajās slotiņās ir kaut kas tāds, ko nevar ar vārdiem aprakstīt, maģiskais stiprums ir ir jāsajūt pašam,” saka Līga.
Starp ābelēm
Bērnībā Līgai ļoti patika atrasties ābeļdārzā. “Dzīvoju Beļavā starp ābelēm. Tas bija tik skaisti! Mēs bijām trīs māsas un trīs brāļi. Starp citu, vienam no brāļiem vecāki ir devuši vārdu Jānis. Bijām liela ģimene. Dzīvojām pieticīgi,” atceras Līga, kurai bērnībā savs vārds nemaz tā īsti nepatika. “Ja visiem svētkos dāvināja skaistus ziedus, piemēram, rozes, tad es vienmēr tiku pie peonijām vai jāņuzālēm, bet man arī gribējās rozes. Vēlāk un tagad jo īpaši apzinos sava vārda spēku un stiprumu. Līgām ir raksturīgs gara stiprums,” zina teikt Līga.
Viņa atceras, kā Līgovakarā mamma gatavoja alu, bija siers un pīrāgi. Nāca daudz līgotāju, tas pat esot bijis nogurdinoši, tāpēc Līgai labāk patika būt pļavā, kaut vai tajā pašā ābeļdārzā, jo, kā pati atzīst, ir īsts dabas bērns. “Bērnībā man patika, kad tika kurināts ugunskurs, jo kas gan ir Līgosvētki bez ugunskura! Savukārt tagad pie ugunskura es meditēju,” viņa saka.
Saulgriežos dosies kalnā
Vasaras saulgriežu laiks Līgai saistās ar pārdomām, gluži kā Ziemassvētku laiks. Jau otro gadu viņa dosies pie pirtnieces Valdas Vītolas uz Galgausku. Un šoreiz viņa to darīs kopā ar savām trim meitām: Līvu, Alisi un Tīnu, kas ir Līgas lielākais dārgums. “Pie Valdas mēs dodamies šodien, 22.jūnijā. Savukārt vakar lasījām trejdeviņas zālītes, no ozollapām pinām vītnes, tad, aizbraucot pie Valdas, ar tām dosimies kalnā. Dziedāsim. Notiks rituāls. Tas viss ir jāizbauda, to nevar izstāstīt,” stāsta Līga un piebilst, ka tieši pie Valdas viņa tā īsti ir izbaudījusi, kas ir pirts, un arī pati tagad ir kļuvusi par pirtnieci. Lai kļūtu par pirtnieku, tam jābūt aicinājumam. “Pirtniekam pēc dabas jābūt mierīgam, nosvērtam, jābūt domu tīrībai. Ja pirti uzskatīsi par biznesu un gribēsi pelnīt, diezin vai kaut kas sanāks. Pirtnieks tas ir tāpat kā frizieris. Katram jāatrod savs, jo ne ar katru izveidojas kontakts,” saka Līga.
Dvēsele kliedza
Decembrī Līga pabeidza mācības Pirts skolā. Tas, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina, iekšējā balss jau sen viņai centās to pavēstīt. Dvēsele kliedza, ka vajag dzīvot priekš sevis, nevis domāt par to, ko teiks citi un kā būs labāk citiem, aizmirstot par sevi. Līdz šim Līga strādāja Lejasciema vidusskolā par ēdnīcas vadītāju. Bet šis darbs, kā pati atzīst, nav bijis domāts viņai. “Turpināšu pievērsties pirts lietām, studēšu tās tālāk. Tagad es mācos par pirts meistaru. Ir jāieskatās un jāieklausās sevī, un, lai otram palīdzētu, sākumā pašam sevi jāsakārto. Un tas ir liels darbs strādāt ar sevi. Došanās pirtī ir kā ieiešana citā pasaulē. Mēnesī reizi vai divas es cenšos ieiet pirtī, bet man nesanāks to darīt Līgovakarā. Man gan pašai nav savas pirts, bet tas ir mans lielākais sapnis – sava pirts, un tas noteikti piepildīsies,” pārliecināti bilst Līga.
Un vēl viņas sapnis ir pašai savs tautas tērps. “Savu noslēguma darbu Pirts skolā aizstāvēju tautas tērpā. Es gan to aizņēmos, bet, neskatoties uz to, ka tas nebija mans, tam piemīt īpaša enerģija. Tirpas pār kauliem pārskrēja,” ar sirsnīgu smaidu sejā atminas Līga.
Ceļā uz sevis izzināšanu
Līgu interesē ne tikai pirts lietas. Pirms trim gadiem viņa aizrāvās ar gleznošanu. Viņa rāda savu pirmo gleznu, uz kuras attēlots zilonis, kurš ir ceļā, līdzīgi kā pati Līga. Ceļā uz sevis izzināšanu. Līga darbojas mākslas studijā “Krāsu prieks”. Studijas telpās arī norit šī saruna ar Līgu, līdz ar to “Dzirkstelei” iespēja ne tikai ar Līgu runāt par saulgriežu laiku, bet arī aplūkot viņas gleznas.
Studijas vadītāja Solveiga Kļaviņa esot bijusi tā, kura aicinājusi tajā iesaistīties. “Sāku zīmēt ar zīmuli un pēc tam jau ar eļļas krāsām. Gandrīz visas savas gleznas esmu uzdāvinājusi. Trīs gadu laikā tapušas aptuveni divdesmit gleznas. Kad zīmē, var no visa atslēgties. Tā ir sava veida izraušanās no ikdienas. Katra glezna tiek izlolota,” stāsta Līgai, kurai pašai visvairāk pie sirds gaiši zilais tonis, bet krāsu toņi parasti gleznošanas procesā atnākot paši.
Līgosvētku svinētājiem Līga Tuļķe iesaka
◆ Uzpīt vainagu!
◆ Sajust sevi!
◆ Būt kopā ar dabu!
◆ Iekurt ugunskuru!
◆ Nobaudīt sieru un alu!
◆ Ļauties sajūtām!
◆ Ja ir vēlēšanās, meklēt papardes ziedu!
◆ Sveicināt sauli agri no rīta!
◆ Nebraukt reibumā!
