Kas jāņem vērā, ja vēlas studēt medicīnu? Par ko vērts aizdomāties vidusskolas absolventam, kurš nākotnē sevi redz kā ārstu? Savā pieredzē ar “Dzirksteli” dalās lizumniete Mairita Buklagina, kura nosvinējusi izlaidumu Rīgas Stradiņa Universitātē. “Neaprakstāmas ir sajūtas pēc valsts eksāmena nokārtošanas un ārsta grāda saņemšanas! Esmu priecīga par paveikto un pozitīvi satraukta par to, kas sekos. Kā teicu saviem grupas biedriem: “Kaut kas ir beidzies, bet viss tikai sāksies!”” saka Mairita, kura šobrīd nedaudz atpūšas, kā arī dara to, kas aizrauj un sagādā baudu, proti, piestrādā sporta pasākumos un nometnēs, kā arī sporto pati, bet jau rudenī plāno ar pilnu jaudu turpināt studijas un iegūt specialitāti.
Galīgais lēmums – 11.klasē
Gan pamatskolā, gan vidusskolā Lizumā starp mīļākajiem priekšmetiem Mairitai bija ķīmija un bioloģija, protams, uzreiz aiz sporta. Šos mācību priekšmetus pasniegusi, kā viņa atzīst, superīga un fantastiska skolotāja Inese Dārziņa. “Ķīmija un bioloģija man arī padevās,” saka Mairita un piebilst, ka viņai vienmēr paticis palīdzēt arī cilvēkiem un, nespējot sevi nākotnē saistīt ar citu nozari, izvēlējusies medicīnu. Galīgo lēmumu par medicīnas studijām viņa pieņēma jau 11. klasē pēc pavadītās Ēnu dienas Gastro centrā Rīgas Austrumu slimnīcā, kur redzētais aizrāva elpu. “Ģimenē nav praktizējošu medicīnas darbinieku, kaut arī mammas nepiepildītais sapnis vienmēr ir bijis medmāsas arods. Saprotams, ka vecāki atbalstīja manu profesijas izvēli. Augstskolu atvērto durvju dienās vairāk uzrunāja Rīgas Stradiņa universitāte. To arī izvēlējos kā savu nākamo sešu gadu mājvietu,” stāsta jaunā ārste.
Mācības, mācības un tikai mācības
Šobrīd viņai liekoties, ka seši pamatstudiju gadi aizlidojuši vēja spārniem, kaut, uzsākot studijas, tā likusies vesela mūžība. Viņa atceras, ka jau uz pašu pirmo nodarbību, kas bija anatomija, no galvas bija jāzina mugurkaula skriemeļi, to atveres, pauguri un izaugumi, turklāt latīniski! “Sajūta – kā uz galvas uzliets spainis ar ledusaukstu ūdeni! Skaidrs vēstījums – tas nebūs viegli! Pirmie divi studiju gadi – mācības, mācības, mācības! Rītā, pusdienās, vakarā, naktī! Gulēšanai atvēlētas trīs, četras stundas un atkal no jauna, jo jāpaspēj viss! Likmes bija augstas – ja divas reizes nesekmīgi nokārto ieskaites, seko atskaitīšana no universitātes,” stāsta Mairita un uzsver, ka pirmie divi medicīnas studiju gadi ir cīnītāju sijāšanas laiks. “Piemēram, pēc otrā mācību gada savā grupā palikām tikai piecas meitenes no vienpadsmit studentiem. Mūs apvienoja ar citu grupu, un tā arī kopā pabeidzām studijas. Bet mierinājums bija populārā frāze – izturēsiet divus gadus, pārējais būs nieks. Un savā ziņā tā arī bija, jo trešais studiju gads jau bija pastaiga mākoņos, salīdzinot ar pirmajiem diviem,” stāsta Mairita.
Teorijas lavīna
Viņa nenoliedz, ka bijis daudz momentu, kad gribējies visam atmest ar roku. Licies, ka neesi savā vietā, bet varbūt vienkārši bija smagi. Sākotnējā teorijas lavīna esot apbērusi no galvas līdz kājām, ka “pat acis ārā nespīdējušas”, taču brīvprātīgais darbs un prakse slimnīcā atgādināja, kāpēc Mairita ir izvēlējusies šo profesiju, un kļuvis vieglāk. “Tāpēc droši varu teikt, ka par šo profesiju vispār ir vērts domāt tikai tad, ja palīdzēšana cilvēkiem ir aicinājums,” norāda Mairita.
Trešajā kursā, kad pat parādījies brīvais laiks, viņa nolēmusi sameklēt darbu, lai kļūtu patstāvīgāka. Sākusi strādāt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā par sanitāri, jo tajā brīdī tas bija vienīgais medicīnai pietuvinātais darbs, kur viņa kā studente varēja izpausties. “Tā man bija nenovērtējama pieredze, kas ļāva saprast, ka ārsts ne vienmēr ir pati svarīgākā persona medicīnas iestādē. Ieguvu daudz jaunu zināšanu un praktiskās iemaņas, tāpat ātri iemācījos runāt krieviski, ieguvu jaunus draugus un paziņas. Darba attiecības izbeidzu tikai sestā kursa otrajā semestrī, lai kārtīgi uzrakstītu diplomdarbu un sagatavotos valsts pārbaudījumam. Esmu gandarīta par pavadīto laiku “uzņemšanā”. Domājot par nākotni, līdztekus studijām apguvu arī masāžas un kinezioloģiskās teipošanas pamatus. Kinezioloģiskā teipošana ir ārstniecības metode, kas, izmantojot elastīgus, krāsainus plāksterus, lokāli uzlabo asinsriti un limfātisko atteci, tā samazinot sāpes, tūsku un saspringumu muskuļos un locītavās. Mūsdienās tā ir plaši pielietota un atzīta metode dzīves kvalitātes uzlabošanai,” skaidro Mairita.
Bez pļavām un mežiem – nu nekādi
Mairita saka milzīgu paldies savam draugam un ģimenei par neaprakstāmo atbalstu un pacietību studiju procesā! “Vienai pašai man tas noteikti nebūtu izdevies,” uzsver jauniete un piebilst, ka izturēt šo sešu gadu maratonu palīdzējis arī sports, konkrēti volejbols. Viņa spēlēja universitātes komandā jau no otrā kursa, kā arī regulāri spēlē volejbolu Lizuma komandā. “Nespēju iedomāties labāku veidu, kā izvēdināt galvu treniņā vai sacensībās. Nenoliegšu, ka sports man ir tuvāks par medicīnu, tāpēc mana izvēlētā specializācija nav nekāds pārsteigums – sporta medicīna. Jau labu laiku interesējos tieši par šo nozari un plānoju apvienot patīkamo ar lietderīgo. Sporta medicīnas rezidentūra ir četri gadi, kas vēl būs jāpavada Rīgā, taču kā cilvēks, kas bez pļavām un mežiem nu nekādi nevar, droši varu teikt, ka visu savu dzīvi neplānoju aizvadīt galvaspilsētā,” savas nākotnes ieceres atklāj Mairita.
Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Mairita Buklagina.
◆ Dzimusi: 1991.gada 20.oktobrī Gulbenes slimnīcā kā pirmais bērns vecākiem Ingai un Igoram. Ir jaunāka māsa Arta, pēc profesijas policiste.
◆ Mācījusies: Lizuma vidusskolā. Absolvējusi arī Gulbenes Bērnu Jaunatnes sporta skolas volejbola nodaļu.
◆ Kristīta un iesvētīta: Velēnas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
◆ Studijas: Rīgas Stradiņa Universitāte.
◆ Attiecību statuss: saderinājusies.
◆ Moto: Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek!
