3.jūlijā ģimenes ārstu prakses vietas būs atvērtas, bet ārsti pacientus nepieņems, jo streikos.
Ieva Bērziņa: “Šajās dienās esmu daudz domājusi par šo streiku. Sajūtas ir duālas. No vienas puses tas ir ļoti nepierasti, līdz šim cīņa ar streika metodēm nebija populāra. Katra akcija vienmēr izsauc arī reakciju. Šobrīd nezinām, kāda būs reakcija no Veselības ministrijas puses, kāda – no pacientu puses, kas būs īstais ieguvējs. Nezinām, kādu rezultātu dos arī pats streiks, jo tā ir drastiska metode. Tas ir tā, ka divi duelisti nostājas viens otram pretim, skaidrs, ka viens no viņiem kritīs. Esmu nolēmusi streika dienā aizbraukt uz sava pagasta ambulanci un paskatīties, kā viss notiks. Pagasta iedzīvotājiem jau ir izdalītas lapiņas ar informāciju, kas ģimenes ārstu streika dienā draud, kas nedraud, kādus pakalpojumus ambulancē varēs saņemt, kādus ne. Medikamentu receptes jau visiem pacientiem ir sarakstītas uz priekšu. Visi pacienti arī tiek mierināti, bet šim faktam vēl ir arī otra puse. Es saprotu, Veselības ministrijai pašai vēl ir ļoti daudz neskaidrību. Tas nozīmē, ja neskaidrības ir galvā, tad skaidrības nebūs arī locekļos. Attiecībā par rezidentiem runājot, man tas atgādina bērnu spēli – “ja citu atrod, liec to savā vietā”. Es uzskatu, ka šis streiks ir liels eksperiments, lai gan, ja kapitālistiskajā pasaulē, kurā arī mēs atrodamies, ārsts ir vislabāk atmaksātā profesija, tad pie mums Latvijā par to nemaz nav padomāts. Uzskata, ka mediķiem nav ne bērni jāskolo, ne normāli jādzīvo, ir jājūtas kā nabagam starp nabagiem. Varbūt tā īsti ar visiem nav, jo tiek pārmests, ka ārsti ceļ lielas mājas, brauc smalkās automašīnās. Pacienti reizēm arī ir satracināti neveiklu vai nesaprotamu izteikumu dēļ no ārsta puses, ka kļūst neadekvāti, un šajā neadekvātajā stāvoklī noved arī pašu mediķi. Rezultātā mediķi izdeg no pārpūles. Varbūt piešķirot medicīnai papildu līdzekļus, mediķus izdosies atveseļot. Ģimenes ārsti cer, ka izdosies vienoties par streika prasību izpildi. Vārdu sakot, eksperiments sākas, bet rezultāts nav zināms.”
Anita Doķe: “Mūsu valstī medicīnas sistēmā viss ir sabrucis, tāpēc mediķi arī cīnās un rīkojas, kā nu prot, lai iekustinātu vadošos politiķus un sabiedrību, jo kaut kas ir jādara. Nevar atļauties dzīvot, ar visu samierinoties. Protams, ka cerētā rezultāta šim streikam nebūs, jo mūsu valdība un Saeima jau nedzird cilvēkus, nedzird profesionālās organizācijas. Es personīgi neceru ne uz kādu rezultātu, jo mūsu valstī cilvēks vairs netiek cienīts, kaut gan politiskās partijas savos priekšvēlēšanu solījumos saka, ka centrā ir cilvēks, bet viss ir gluži otrādi. Mums cilvēks no valsts tiek padzīts ar visādiem līdzekļiem. Tā ir visās sistēmās un nozarēs, tāpēc nav saprotams, kas notiek valstī. Vai tā ir tik izteikta un tieša pakļaušanās tikai Briselei, ka pašiem vairs nav savu domu, sava mugurkaula, savas pašcieņas, nav domu par savu tautu un valsti? Vairs nav arī ne mazākā patriotisma. Cik tālu tas viss var iet? Tomēr arī klusēt nevaram. Mums ir arodbiedrības, bet tās ir vājas. Tās nav tādas kā vecajās Eiropas valstīs. Uzskatu, ka profesionālajām organizācijām un arodbiedrībām vajadzētu atrast kopīgo valodu, ko latvieši nekādi nespēj. Vajadzētu visiem vienoti protestēt, varbūt tad kaut kas mainītos. Mums ir vajadzīga atkal jauna Atmoda, pretējā gadījumā nekas nemainīsies.”
Inta Balode: “Ģimenes ārstu situācijas dažādās vietās ir dažādas. Dažāda ir arī viņu klientūra, dažāda darba samaksa, tāpēc man ir grūti spriest. Uzskatu, ka atsevišķos gadījumos streikojot arī kaut ko izdodas panākt, cik zināms no vēstures. Domājot par šo ģimenes ārstu streiku, man tas tomēr šķiet nepieņemams, ja salīdzina ar agrākiem laikiem. Manuprāt, mediķiem tomēr ir jāmeklē citi valdības ietekmēšanas līdzekļi.”
