Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā
vai varbūt Saeima un valdība saņemsies, ar cieņu skatīsies samilzušajās
problēmās un meklēs to risinājumu? Patiesībā jau ģimenes ārstu streika
vienkārši nevar nebūt, jo tik pazemota, iznerrota un nomākta kā primārā
veselības aprūpe nav neviena nozare Latvijā. Man nezināma iemesla dēļ
ģimenes ārstu dienestu neatbalstīja (no malas raugoties, izskatījās, ka
ienīda) gan iepriekšējie ministri Ingrīda Circene un Guntis Belēvičs,
gan pašreizējā ministrijas politikas vadītāja Alīda Vāne.
Pie šīs personas (attēlā) vārda būtu
mērķtiecīgi nedaudz uzkavēties: viņa ir ministres Andas Čakšas
padomniece, Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienības līdzīpašniece
(iespējams, tālab savulaik mēģināja iznīcināt konkurējošo Alūksnes
slimnīcu), nesenā pagātnē Ventspils slimnīcas valdes priekšsēdētāja un
Gunta Belēviča inaugurēta Zaļajā partijā kopā ar Gati Truksni, Valdi
Kalnozolu un Ivetu Griguli. Tieši Alīda Vāne līdz šodienai reāli
vadījusi Veselības ministriju un formāli runājusi ar ģimenes ārstiem.
Alīdas Vānes attieksme pret ģimenes ārstiem ir identiska viņas
attieksmei pret jebkuru veselības aprūpes darbinieku – visus vismaz
ārēji viņa uzskata par pilnīgiem muļķiem. Šo rindu autors ar izpratni
uztver Alīdas Vānes atziņu, ka ir pilnīgs muļķis un neko no medicīnas
nesaprot, bet lielākā daļa ģimenes ārstu šādu uzstādījumu no cilvēka bez
medicīnas izglītības uztver nedaudz sāpīgi.
Ak, jā – vakar ministre Anda Čakša Ministru prezidenta Māra Kučinska
kabinetā apstiprināja, ka 30. jūnijs ir Alīdas Vānes pēdējā darba diena
ministrijā. Es ceru, ka līdz ar Alīdu Vāni no ministrijas aizies ienaids
pret cilvēkiem, kas izdara galveno darbu Latvijas iedzīvotāju veselības
aprūpē. Es ceru, no ministrijas aizies vīzdegunīgā attieksme pret
rezidentiem: “Mēs maksājam jaunajiem ārstiem 440 eiro uz rokas, par ko
viņiem būs ministrijas ierēdņiem rokas bučot un klausīt ministrijas
prasībai rīt kļūt par streiklaužiem, strādāt 24 stundas 7 dienas nedēļā
un darīt to jebkurā Latvijas vietā, kur vien ministrijas ierēdņiem vai
ministres padomniecēm ienāks prātā viņus rīt aizsūtīt.” Patiesībā es
neesmu redzējis daudz arogantāku cilvēku par Alīdu Vāni, un es nekādi
nevaru saprast, kā šādi ļaudis uzurpē varu.
Šajā brīdī atveras durvis sarunām. Es lasu Latvijas Ģimenes ārstu
asociācijas prasības, streiku uzsākot, un tās visas ir pamatotas. Un tās
visas ir atrisināmas sarunu ceļā, un visas ir atrisināmas, parakstot
dokumentu ar valdības vadītāju. Un ar Ministru prezidentu var vienoties
par virkni citu jautājumu, kas ir svarīgi, bet nav iekļauti šajās
streika prasībās.
Jo problēmas veselības aprūpē ir ne tikai primārajā aprūpē, problēmas
ir neatliekamajā palīdzībā, problēmas ir dzemdību nodaļās, problēmas ir
uzņemšanas nodaļās un operāciju zālēs. Galvenā problēma – māsu nav un
nebūs, jo par nepilniem četrsimt eiro uz rokas māsa nevar ne pati paēst,
ne bērnus izskolot. Trūkst vecmāšu un ārstu palīgu. Valsts institūcijas
veselības aprūpē vienkārši izmirst no personāla.
Šajā brīdī uz galda ir nolikts atvērts dokuments – nodokļu reforma,
kurā ir teikts – daļā no palielināmā sociālā nodokļa nonāks veselības
aprūpei. Koalīcijas partneri ir vienojušies šo dokumentu “izdzīt” caur
Saeimu līdz 22. jūlijam. Sociālie partneri – arodbiedrības un darba
devēju organizācijas nodokļu reformai ir piekritušas.
Vai mums ticēt valdības solījumiem, ja 27 gadus visi solījumi
finansiāli atbalstīt veselības aprūpi palikuši politisku lozungu un
tukšas salmu kulšanas līmenī? Bet kam tad mums ticēt, ja ne savas valsts
valdības vadītāja dzelžainam solījumam par finansējumu, sākot no 2018.
gada 1. janvāra? Ja kritīs šī valdība, no šīm pašām trim koalīcijas
partijām citā kombinācijā sanāks cita valdība, kura tad atkal divus
gadus meklēs risinājumus. Un varbūt tomēr dot šai pašai koalīcijai trīs
ar pusi nedēļas laika un savu solījumu ietvert likumā un garantēt
veselības jomai no 2018. gada 1. janvāra solītos procentus no sociālā
budžeta?
Ir vismaz pieci jautājumi, par ko var un vajag vienoties ar valdību
un kam šobrīd valdības vadītājs (kopā ar veselības ministri) ir
piekritis. Pirmais un nozīmīgākais – likumā ierakstīta proporcionalitāte
primārai aprūpei. Tas nozīmētu garantiju, ka primārai aprūpei pienāktos
gandrīz 12% no visas kopējās veselības aprūpes naudas jebkurā gadījumā
un to nevarētu voluntāri samazināt pat Ingrīda Circene vai Guntis
Belēvičs, ja nejauši atkal iesēstos ministru krēslā.
Otrkārt, tas nozīmē vienlīdzīgu algu pieaugumu visiem ārstiem, ārstu
palīgiem un māsām, tai skaitā ģimenes ārstiem. Pašreizējos dokumentos
pieaugums primārai aprūpei bija paredzēts pārlieku mazs, vismaz es tā to
sapratu, lasot ministrijas sagatavotos dokumentus. Sagadīšanās pēc visi
ārsti, kas lasījuši šos dokumentus, sapratuši līdzīgi man, nevis tā, kā
skaidro vai tulko ministrija – “debess manna ar pienu un vēl medus
upe”.
Treškārt, tas nozīmē nopietnu koeficientu ģimenes ārstiem attālos
lauku rajonos ar mazu iedzīvotāju blīvumu. Es zinu daudz vietu Latvijā,
kur iedzīvotāju skaits sarucis tiktāl, ka ģimenes ārstam ir 700-800
pacientu. Par naudu, ko NVD maksā par šiem pacientiem, ārsts nevar
apmaksāt telpas, elektrību, sterilitāti un neatliekamās palīdzības
medikamentus, kur nu vēl ārsta palīga un māsas algu. Ja ārsts šādā vietā
vispār algu nesaņem, viņš tur arī nepaliks, bet lauku iedzīvotājiem
tādā gadījumā allaž nāksies meklēt tuvāko palīdzību četrdesmit
kilometrus attālajā pilsētā.
Lai izskaidrotu ceturto tūlīt risināmo jautājumu, man nāksies nedaudz
iedziļināties teorijā. Veselības ministrijas padomnieču kolektīvs
paspēja izkliegt savu viedokli (vai varbūt tā tikai izklausījās, bet tā
to uztvēra gandrīz visi man pazīstamie kolēģi), ka bez ģimenes ārstiem
varot itin viegli iztikt, jo ģimenes ārsti tikai izrakstot darba
nespējas lapas, receptes un nosūtījumus pie speciālistiem.
Protams, izdzirdot šādu viedokli, sarūgtināts jūtas ģimenes ārsts,
kas ir mācījies visu mūžu, katru dienu braucis mājas vizītēs, pieņēmis
visus pacientus, saņēmis necilvēcīgi mazu algu, katru nedēļu aizpildījis
aptuveni 90 murgainu birokrātijas izdomātu veidlapu, žurnālu, talonu
vai apkārtrakstu. Es pazīstu izcilus ģimenes ārstus ar holistisku pieeju
pacientiem, kas tiešām lieliski pārvalda mūsdienīgu diagnostiku,
ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi. Nelielai salīdzināšanai – viena
C hepatīta slimnieka medikamenti maksā tikpat cik ģimenes ārsta prakse 3
mēnešus ar ārstu, ārsta palīgu, medicīnas māsu, telpu īri un trīsdesmit
pieņemtu pacientu dienā.
Pārfrāzējot Vinstona Čērčila domugraudu par demokrātiju, par ģimenes
medicīnu es varētu teikt šādi: “Kā man nepatīk ģimenes medicīna, bet
nekas labāks par to pasaulē nav izdomāts.”
Izlasot dokumentu blāķi, kas nosaukts par veselības reformu, acīs
duras dokumentu sastādītāju neieinteresētā attieksme pret primāro
aprūpi. Toties tur ir pateikts, ka ģimenes ārstiem nāksies apvienoties
koppraksēs, dežūrēt, ārstēt neatliekamos stāvokļus un darīt visādas
citas lietas. Ministrijas ierēdņi viegli paģērējuši ģimenes ārstiem
apvienoties, nemēģinot iedziļināties jautājumā, ka Somijā, no kuras
ideja aizgūta, finansējums laukos uz vienu pacientu ir turpat 8 reizes
lielāks. Latvijā liela daļa ģimenes ārstu nonākuši zināmā verdzībā
farmācijas biznesa īpašumā esošās poliklīnikās vai aptiekās, jo
vienkārši citur viņi izīrēt telpas nespēj.
Tātad – attiecībā uz reformas plānu veidot kopprakses šīs idejas jāpārliek mapītē “iespēja brīvprātīgi apvienoties koppraksēs”.
Patiesībā jau reforma medicīnas aprūpē naudas trūkuma apstākļos
nozīmē atbalstīt primāro aprūpi un neatliekamo palīdzību. Šī ir atziņa,
kas sabiedrības veselības teorijā ierakstīta kā teorēma. Šo atziņu
reformu plānā varam atrast izmainītā formā lozungu līmenī, bet nevaram
atrast realitātē.
Un piektais jautājums, kas risināms salīdzinoši viegli – e-veselības
ieviešana. Esmu ļoti skeptisks par e-veselības platformu un jēgu.
Manuprāt, ministrija iepriekšējo ministru viedā vadībā par 11,5
miljoniem radījusi brāķi. Vai varbūt vienkārši novecojušu produktu, kas
būtu salīdzināms ar peidžeri laikā, kad lielākā daļa domā par piektās
paaudzes sakaru tīkliem. Tiesa, darba nespējas lapu izdrukāt ir
salīdzinoši viegli, recepti – tāpat, bet programmatūra buksē, sistēma
uzkaras, lauku ģimenes ārstam vienmēr būs vajadzīgs dārgs
datorspeciālists tuvumā.
Šādos apstākļos mums ir jāpanāk, ka valdība pieļauj atvieglotu režīmu
tiem kolēģiem, kas joprojām ar datoru ir “jūs” formā, un tā tas ir
vairāk nekā 200 (galvenokārt vecāka gadagājuma) kolēģiem.
Reforma primārajā aprūpē pirmām kārtām nozīmē birokrātijas
samazināšanu un ārstu prakses iespējami tuvu pacientam, pietiekamu un
adekvātu finansējumu.
Birokrātijas samazināšana nav jautājums par e-veselības ieviešanu vai
neieviešanu, bet par ārsta rakstu darbu samazināšanu 10 reizes.
Reforma nozīmētu ģimenes ārsta prakšu apvienību veidošanos iespējami
tuvu pacienta dzīvesvietai. Pašlaik Rīgā (arī Pierīgā) ģimenes ārstam ir
neiespējami izveidot pašam savu ārsta praksi, jo neiedomājami dārga
būtu tāda dzīvokļa īre (pirmais stāvs, pacēlājs un tualete cilvēkiem ar
speciālām vajadzībām, sterilitāte, elektrodrošība, automašīnu stāvvieta
utt.), kas ļautu iekārtot normālu ārsta praksi.
Turklāt Veselības ministrijas prasība, lai katrs ģimenes ārsts
pilnībā pārvaldītu visas tās manipulācijas, kas ierakstītas dažādās
vadlīnijās un formulāros, ir vairāk nekā muļķīgi. Cilvēks nevar būt
gatavs izpildīt manipulāciju, kura vienkārši viņam nav gadījusies ne
mācībās, ne darba gaitās. Nav jēgas par ģimenes ārsta prakses naudu
iegādāties aparatūru, kas maksā tūkstošus, bet izmantojama – labi, ja
reizi gadā.
Vismaz pašreiz reforma neļauj mums izvietot ģimenes ārstu prakses
Pleskodālē, Šampēterī, Atgāzenē, Dreiliņos un citās Rīgas vietās
vienkārši tāpēc, ka Rīgas pašvaldība likumā pašvaldībai uzticēto
“pieejamības nodrošināšanu” saprot tikai kā 1. slimnīcas uztjūnēšanu.
Vakar man iznāca diskusija ar Ministru prezidentu Māri Kučinski, un
man radās iespaids – 80% no streika komisijas prasībām ir atrisināmas
vai nu uzreiz, vai trīs nedēļu laikā – proti, līdz šim iepriekš
nosauktajam 22. jūlijam. Ministru prezidenta klātbūtnē tika atrunāts arī
jautājums, ka ministrija nedrīkst savu neizdarību vai pat impotenci
jautājumu risināšanā vardarbīgi uzgrūst rezidentiem. Vēl vairāk –
rezidentiem algas jāceļ tieši tādā pašā proporcijā kā visiem kolēģiem.
Atgādināšu – Igaunijā rezidents “uz rokas” saņem 1400 eiro. Diemžēl man
jāpiekrīt visu to daudzo kolēģu viedoklim, kas pēdējās dienās satraukti
vērsušies Ārstu biedrībā – ja ministrija turpinātu “izstiepties uz jauno
kolēģu ādas”, tas būtu 100% iemesls medicīnas darbinieku
ģenerālstreikam.
Tad nu es aicinu savus kolēģus ģimenes ārstus un viņu streika
komiteju izmantot iespēju sarunu ceļā iegūt maksimāli daudz no veiksmīgā
streika pieteikuma. Jo patiesībā tieši ģimenes ārstiem streikot ir
visgrūtāk – viņi pazīst savus pacientus un nespēj viņiem atteikt
palīdzību. Šobrīd ar enerģisku rīcību varam atlikt streiku un sasniegt
vēlamo rezultātu.
Toties Latvijas Ārstu biedrības valdes viedoklis pret “normālo”
pagarināto darba dienu ir identisks Latvijas Veselības un sociālo
darbinieku arodbiedrības viedoklim ar aicinājumu kolēģiem vasarā
nepiekrist bezgalīgām neapmaksātām virsstundām.
Ir vēl kāds aspekts, kas satrauc ģimenes ārstus – jaunā plānotā, bet
līdz šim neizdiskutētā sistēma par modeli ar “diviem groziem”, kad daļa
no sociālā nodokļa nemaksātājiem nevarētu saņemt plānveida palīdzību,
kompensējamos medikamentus, konsultācijas vai laboratoriskos
izmeklējumus par valsts naudu. Liela daļa no kolēģiem šos jaunos plānus
uztver tikai un vienīgi kā VID funkciju pārlikšanu uz ģimenes ārstu un
NMPD pleciem – viņiem varbūt nāksies izšķirties – vai nodokļa
nemaksātājs vēl var dzīvot bez medikamentiem vai ārstēšanas. Atzīstu –
es pats neticu, ka nodokļu nemaksāšanu un pelēko ekonomiku var atrisināt
sadalot cilvēkus divās grupās – tajos, kas saņem, un tajos, kas nesaņem
ārstniecību. Bet, ja tāds būs Saeimas un valdības lēmums, mums nāksies
iesaistīties šīs filosofijas izstrādē un normatīvo aktu radīšanā.
