Kārtējo reizi Līgosvētku un Jāņu dienas atskaņās lasīju atbildes uz jautājumu, vai dzērājšoferi ir jāsoda un kādi soda mēri būtu vispiemērotākie. Dzērājšoferu tēma vienmēr izraisa asas diskusijas, un atbildes, protams, ir dažādas tāpat kā mūsu viedokļi par to, vai bargāks sods ir iedarbīgāks. Vieni uzskata, ka vadīt automašīnu pēc izdzerta alus kausa nav nekas nosodāms, bet citi grib, lai sodītu jau par braukšanu 0,1 promiles reibumā. Kāda sieviete ir pārliecināta, ka iedzērušam šoferim vajag atņemt tiesības vismaz uz laiku. Savukārt vīrieši atzīst, ka paziņu lokā ir ne viens vien, kurš pieķerts reibumā pie stūres. Viņiem ir žēl šo cilvēku, tāpēc uzskata, ka ar sodiem nevajag pārspīlēt. Tie jau tagad esot diezgan bargi, turklāt sodu sistēma darbojas labi. Manuprāt, galvenais nav tas, kāds ir sods, bet tā neizbēgamība. Statistika liecina, ka pagājušajās svētku dienās policija pieķēra 70 dzērājšoferus, no kuriem trešdaļa bija 1,5 promiļu reibumā. Tas nozīmē, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu gadu situācija pamazām uzlabojas. Turklāt to mainīt var ne tikai sodi. Arvien biežāk izskan ierosinājums uzsākt piespiedu ārstēšanu no alkoholisma. Iziet ārstniecības kursu varētu paredzēt dzērājšoferiem kā prasību, piemēram, apcietinājuma vietā. Līdzīgi varētu domāt par atbrīvošanos no smēķēšanas, kas tāpat kā alkoholisms ir postoša atkarība.
Pavisam bēdīga aina paveras, vērtējot smēķēšanas aizliegumu ievērošanu sabiedriskās vietās. Par šo pārkāpumu sodīto ir maz. Tas arī saprotams, jo ļoti daudz ir autobusu pieturvietu, iestāžu un veikalu, kuru tuvumā nav atļauts smēķēt 10 metru attālumā. Uzraksti gan ir salikti, bet tikai retais ievēro aizliegumu. Uzskatāmi šī situācija tika parādīta raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”. Divi žurnālisti galvenokārt sabiedriskā transporta pieturvietās nostājās blakus grūtniecēm, māmiņām ar bērniem, apsēdās uz soliņa blakus pensionāriem, un gandrīz visi aizgāja tālāk, kur cigarešu dūmi neskar. Tikai pāris cilvēku smēķētājiem aizrādīja. Atzīšos, arī es it kā mīļā miera labad reti aizrādu. Tomēr no pieredzes varu apgalvot – tam ir rezultāts. Taču parasti uzskatām, ka tas ir pašvaldības policistu pienākums. Vai viņi var būt vienlaikus vairākās vietās? Ja kāds piezvana un informē par smēķēšanu neatļautā vietā, tad, pirms ierodas policists, vainīgais ar visu cigareti ir jau gabalā vai arī beidzis smēķēt. Kamēr uzskatīsim, ka uz mums tas neattiecas, tikmēr nāksies ciest dūmus vai arī no tiem bēgt. Turklāt nav jēgas noteikt arvien jaunus ierobežojumus, ja nespējam par tiem iestāties ar rīcību, nevis tikai vārdos.
