Pastā no Vācijas pienākusi vecmāmiņai adresēta vēstule! Tātad beidzot ārzemēs dzīvojošie bērni un mazbērni ir sapratuši, ka turpmāk omīte gaidīs tikai īstas vēstules, ne tās virtuālās! Sākums sarakstes virtuālās ēras beigām šķita visai neapdomīgs un spontāns. Omīti nokaitināja īsās un tikai tādas, kā viņa izteicās, ķeksīša vērtās virtuālās vēstulītes, skaipa zvani un dažādi ar to saistītie pārpratumi, kas arī gadījās. Dažreiz bērni aizrādīja par omītes, viņuprāt, muļķīgajiem komentāriem pie publiski apskatei izliktajām bildēm. Bērni no tālienes viņu „audzināja”, atkārtoti publiski komentēja vai visai pasaulei omītes publicētos vārdus, viņas uz ātru roku ieskricelētās pārdomas feisbukā. Tāda jau viņa – bija: kas uz mēles, tas izspruka bez bremzēm arī internetā. Beidzot viens, omītesprāt, tikai radu starpā apspriežams notikums, izlikts publiskai apskatei, pielika punktu pierastajiem virtuālās sazināšanās ieradumiem, un omīte aizdeva savu datoru ar visiem rīkiem krustdēlam. Mājās iestājās miers: ne vairs rītos ierasto datorspēlīšu, ne politisko ziņu un satraucošo notikumu par ugunsgrēkiem un autoavārijām, teroraktiem plašajā pasaulē. Lielais laika zaglis un domu diktators bija projām, un saprašana, ka omīte ar to visu vairs negrib nodarboties, pamazām tika pieņemta. Tagad viņa biežāk gāja dabā, palaikam skatījās debesu velvē, domājot par piedzīvoto, un reizēm gluži cilvēcīgi skuma. Viņa atsāka lasīt jaunākās bibliotēkas grāmatas un dokumentēja tādā kā dienasgrāmatā dabas norises un savas domas. Tās ne vienmēr bija gaišas, bet kalpoja vismaz kā grēksūdze. Viņa jau vairākus gadus bija viena, un skumjas reizēm bija gauži neizturamas… Pāris īstas vēstules viņa bija nosūtījusi arī meitai uz Vāciju, bet atbilde līdz šim nebija pienākusi. Varbūt viņa bija apvainojusies vai ļoti aizņemta?
Un, lūk, beidzot klāt arī vēstule! Īsta, gaidīta, pa pastu nākusi vēstule! Ko tad tā labu vai varbūt satraucošu slēpa? Dažu mēnešu laikā, kamēr nebija ierasto sazināšanās iespēju, arī omīte sakaru trūkumu pārdzīvoja, pat raudāja, savu sirdi mierinādama. Datoratkarība – arī viņai. Tiesa – kādu reizi nedēļā notika saziņa ar mobilā telefona palīdzību, bet tādās reizēs omīte izturējās atturīgi: iet dzīvē labi! Viss bija kārtībā abās sarunas vedēju pusēs! Mobilās sarunas nebija lētas: sīkumus un emocijas īsā laikā neizklāstīt. Sākumā ārzemēs dzīvojošie bērni, sevišķi mazdēls Klāvs, omīti bāra un pat kaunināja par radiem aizlienēto datoru. Tālumniekiem šķietot, ka viņa – omīte – esot dusmīga, neaprēķināma, un reiz meitai paspruka pat apvainojošais apzīmējums – veca muļķe. Sarunas virtuāli bieži pārvērtās sīkos kašķos. Saziņas vairs nenesa cerēto prieku kā agrāk. Beidzot omīte nosūtīja pēdējo īsziņu: “Esmu veca muļķe un tāda arī palikšu! Gaidu papīra vēstules. Telefona sarunas – tikai neatliekamos gadījumos! Dzīvojam taču kā cilvēki, ne virtuālie roboti! Bučas! Ar sveicieniem – jūsu omīte. Adrese pastā man iepriekšējā.”
Atgriezusies no pastkastītes, omīte atvēra vēstuli, kas bija uz divām lapām glītajā meitas rokrakstā. Klāt pielikta bija arī īsta – taustāma – fotogrāfija: visa saime jaunākās mazmeitiņas Grietiņas bērnudārza beigšanas sakarā. Izpriecājusies par fotogrāfijā redzamajiem mīļajiem, omīte ķērās pie vēstules lasīšanas un cerēja, ka tā būs laba vēstule, kas iedvesmos visai dienai.
“Mīļā omīt! Mammucīt! Mēs esam pieņēmuši Tavu lēmumu nesazināties ikdienā ar tiem līdzekļiem, kurus tu vairs negribi lietot. Rakstīsim vēstules! Klāvs jau vienu tev ir uzrakstījis, sūdzējās, ka neprotot izteikt domas. Protams, pie vainas arī svešā valoda un datori. Gaidi! Rakstīšana attīstīs arī puikas rokrakstu, kurš, patiesību sakot, ir drausmīgi nesalasāms. Mēs šaubījāmies, vai Tu izturēsi un atteiksies no lietām, ko gauži labi pārzināji – datora. Tomēr Tu paliki pie stingri noteiktā, un, redz, panāci savu – rakstu Tev ar roku kā senos laikos, un man pat patīk tā, nesteidzīgi domājot, apcerēt mūsu dzīves. Cits smeķis! Atvaino, ka tik ilgi klusējām! Liela nevaļa un arī laikam tāda kā spītība. Mums jau gēnos tāda daba! Kā mums ir gājis, pastāstīšu sīkāk. Mums piešķīra vietējā pašvaldībā zemi dārzam. Tur ir iepriekšējie lietotāji uzbūvējuši mazu siltumnīcu un vasaras dārza mājiņu – 12 kvadrātmetri! Mums kā trūcīgajām personām (zinu, ka Tu nemīli šo vārdu) un iebraucējiem bija jāsamaksā neliela summa. Tagad katru brīvu brīdi esmu dārza darbos. Izaudzēju stādus, pati arī piķēju. Grietiņa par netīšām nolauztu gurķa stādiņu pat apraudājās. Mums ir divi lieli ogu krūmi, viena ābelīte, kas šopavasar noziedēja, un atradām arī nezālēs ieaugušas dārza zemenes. Sakopām un gaidām ražu! Par augiem visiem ir liela interese. Klāvs iestādīja 15 kartupeļus, bet tie ilgi nedīga, un Grieta atrušināja zemes, lai pārliecinātos, vai tie ir pamodušies. Tā darbojoties, arī planšetes un telefonus bērni spaida mazāk. Mūsos laikam tomēr ir zemnieku gēni!”
Pie šiem vārdiem omīte lasīšanu iepauzēja un atcerējās, cik kūtri bērni bija zemītes kopšanā, kad vēl Latvijā dzīvoja. Zeme viņus tolaik nepiesaistīja. Pie mājas pēdējos gados rēgojās vien tā saucamais angļu (regulāri pļautais) zāliens. Pamazām aizauga un nonīka arī zemeņu vagas. Omīte nosprieda, ka zemes kopšana tiešām neietilpst bērnu nākotnes sapņos. Kad bērni bija „tālēs zilajās,” viņa savas saimniecības lielāko zemes daļu iznomāja kaimiņam pret bartera darījumiem. Tagad viņa ir priecīgi pārsteigta: bērniem tomēr ir interese par stādiem un dabu! Kas zina, varbūt kādreiz atgriezīsies un kops Latvijas laukus…
Vēstule bija gara, un, to nesteidzīgi lasot, omītei noritēja pa asarai: redz, ko viņa par saviem mīļajiem uzzinājusi! Cik daudz piepūles meitai prasījusi dārza sakopšana! Kādas labas emocijas! Palaikam atmiņā ieskanējās viņas jaunībā tik mīļā un populārā dziesma: „Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs, kur ziedēs tik rozes un nesāpēs sirds… Es iegāju dārzā, bet rozes vairs nav…” Ja viņai būtu kā agrāk mājās dators, viņa noteikti “jūtubā” atrastu šo dziesmu un paklausītos arī citus mīļos latviešu šlāgerus. Nu nekā! Darīts bija darīts, bet datora viņai patiesībā trūka. Likās, ka viņas atkarība no modernā rīka nav vēl pārgājusi, un pareizi jau zinātnieki saka, ka visas atkarības ir noturīgas un grūti ārstējamas. Lai vai kā, bet omīte bija panākusi to, ka beidzot ir īsta, atziņām piebērta meitas papīra formāta vēstule. Tas bija viņas galvenais panākums. Redzēs, ko uzrakstīs Klāvs. Lai saskatītu dzīves skaistumu, der šo to paradumos pamainīt kaut vai mazbērnu dēļ!
Lai neizraisītu jaunus kašķus un savstarpējus pārmetumus, omīte uzrakstīja tālumnieku dārziņa iegūšanas sakarā slavinošus vārdus: lai tikai zemīti kopj, jo zemes enerģija dzen latvieti uz priekšu, lai kur tas arī būtu. Vēstulē viņa uzrakstīja arī dažus savus padomus, kā izaudzēt labu ražu. Varbūt tas liksies svarīgi Grietiņai, kurai nav nekādas stādu audzēšanas pieredzes. Visu jau var atrast arī datorā, tomēr dzīvais vārds ir iedarbīgāks un piepildīts ar zemtekstu: es jums piedodu, ka pametāt zemi, lai to vēlreiz iemīlētu! Viņa nebija veca muļķe, kas nesaprot, ko dara. Bērni ir jāmāca visu mūžu ar dažādām metodēm. Šoreiz tā bija sirsnīga uzlielīšana, un katrs to kāro saņemt arī pretī.
