(Turpinās no 27.jūnija)
Sirils
Tajā pēcpusdienā mēs ar mazbērniem trijatā devāmies pretim mammai uz viņas attālo darbavietu. Arī šoreiz izvēlējāmies ērto pastaigu taku gar jūras krastu, kur nav jāuzmanās no mašīnām, kur brīvi var paskraidīt un vērot gan tālumā redzamos kuģus, gan zemu virs galvas aizslīdošās lidmašīnas. Šajā maršrutā gan līdz mērķim ceļš ir piecpadsmit minūtes ilgāks, nekā caur pilsētu ejot, un varbūt arī ne tik interesants, lai gan arī te pietiek, ko vērot. Reizēm mūs uzrunā un pārsteidz dažāda vecuma cilvēki; reizēm ieinteresē neapķērīgi vai spītīgi putni, kuri cenšas lidot pret vēju, bet tad “uzkaras” vienā punktā, lai gan spārnu kustību vēl virza cerība un mērķis. Un kur nu vēl ķirzakas, kurām, šķiet, patīk rotaļāties – skraidīt pāri bruģētajam celiņam un acīmredzot meklēt asas izjūtas.
Abus bērnus sākumā kā parasti iesēdinu ratiņos vienu aiz otra. Tā ātrāk un ērtāk pārvarēt aktīvās satiksmes joslu: nav jāķer pie rokas viens un jāskatās pakaļ otram, kurš, lai arī par pusotru gadu prātīgāks, tāpat reizēm aizraujas ar vides izpēti. Tomēr jau pēc četrām minūtēm vizināties paliek tikai līdzi paņemtās mantas, jo tālākais ceļš vilina ar bezrūpīgu skraidīšanu. Kaut kad vēlāk bērni piekūst un atkal draudzīgi sasēžas ratiņos, lai netraucēti vērotu apkārtni.
Esmu pamanījusi, ka mūsu šādi nokomplektētā ekipāža visai bieži izraisa interesi un smaidu daudzos garāmgājējos. Laikam jau divi bērni vienvietīgos ratiņos ir neparasts skats. Īpaši labvēlīgi izturas angļi, kuriem šķiet svarīgi pajautāt, vai abi puikas ir dvīņi, no kuras valsts mēs esam un kā šeit jūtamies. Mūsu silueti un vēlāk arī tuvplāni tiek iemūžināti vairākās fotokamerās, jo, kā zināms, aizrautīgiem tūristiem patīk piefiksēt visu neparasto. Kāda vācu ģimene pat palūdz atļauju savus bērnus nofotografēt kopā ar mūsējiem un apsolās jau tūlīt pārsūtīt bildi: mani mazdēli izskatoties tik saticīgi – īsts paraugs nesavaldāmajiem viņu ģimenes dvīņiem. Sen neesmu runājusi vāciski, tāpēc vietām izlīdzamies ar žestiem un mīmiku. No malas tas noteikti izskatās komiski, kā divas “grosmuteres” plātās ar rokām, bet “grosfāters” pie katras pārteikšanās skaļi smejas. Mazbērni iecietīgi gaida, lai gan tieši viņu nepacietība pārtrauc šo brāļošanos. Atvadāmies ar pieklājīgām frāzēm un domu, ka gan jau rīt atkal šajā pašā vietā tiksimies.
Mirkli vēlāk mums garām aizzibina puika uz jauna bērnu divriteņa ar diviem mācību ritenīšiem. Tumši zilais, spīdīgais braucamrīks acīmredzot tikko ir nocelts no veikala plaukta, jo riepu protektori izskatās gluži svaigi. Zēnam netrūkst arī atbilstoša aprīkojuma – sarkanas ķiveres, kā arī tādas pašas krāsas ceļgalu un elkoņu aizsargu.
(Turpinājums sekos)
